Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Baznīcas ielā 30, šobrīd skatāma izstāde „Negaidīti priekšmeti Raiņa un Aspazijas bibliotēkā”. Mutautiņš un vistu vanaga spalva, stāstus sev līdzi nes gan pašas grāmatas, gan tajos aizmirstie priekšmeti. Māksliniece Ieva Jurjāne jaunradītajos zīmējumos muzeja eksponātus spējusi pacelt mākslas domas augstumā. Izstāde pēc 15. decembra turpinās savu dzīvi, apceļojot arī citas ar Raini un Aspaziju saistītos muzejus un kultūrvietas.

Ienākot caur Baznīcas ielas 30 mūra mājas parādes durvīm, jūs esat ienākuši mājā, kurā ir Raiņa un Aspazijas dzīvoklis, apakšstāvā viena no zālēm veltīta apjomīgajai, dzejnieku krātajai bibliotēkai – 6000 grāmatu 17 valodās – tās kārtošanu mūža pēdējos gados bija uzņēmies Rainis pats. Savukārt sētas mājā izstādē „Negaidīti priekšmeti Raiņa un Aspazijas bibliotēkā" vitrīnās skatāmi priekšmeti, kas atrasti starp Raiņa un Aspazijas personīgās bibliotēkas grāmatu lappusēm. Dodamies uz muzeju satikt muzeja speciālisti Doru Pauzeri.

Kā izstādes iekārtotājs pieaicināts Gints Mālders, un tieši viņam dzimusi ideja uzaicināt arī mākslinieci Ievu Jurjāni, kuras iztēle, radītā oriģināldarbu sērija vēl drosmīgāk ļauj iztēlē rotaļāties ar muzeja artefaktiem un literatūrpētnieku izzinātiem notikumiem.

Māksliniece Ieva Jurjāne stāsta par savām attiecībām ar ēku Rīgā, Baznīcas ielā 30. Viņa ir gandarīta, ka šī māja, kura kādreiz izskatījusies skumja, tumša un aizmirsta, nu atklaj dzīvo pilnasinīgu dzīvi.

Šo Baznīcas ielas lepno mūra namu ielenkumā izdzīvojušo, 1878. gadā uzcelto koka māju, kopā ar sētas māju 1924. gadā nopirka dzejnieki Rainis un Aspazija, īstenojot sapni, ko savulaik, vēl pirms Šveices trimdas Rainis aizsāka Jūrmalā, Mellužos. Proti, viņa sapnis par harmonisku eksistenci jau tobrīd bija – nopirkt īpašumu, iekārtot sev un Aspazijai mājīgu dzīvokli, pilnībā nodoties radošam darbam, uzturot sevi no pārējā namā izdodamo dzīvokļu īres maksas. Baznīcas ielā 30 Rainis un Aspazija, pēc divu gadu remontdarbiem ievācas 1926. gadā, un šis arī ir tas dzīvoklis, kurā dzejnieku pāris ir visvairāk fotogrāfēts, pat filmēts. Lai jums atmiņā tagad uznirst pilnīgi noteikti kādreiz redzēti kadri, kuros Aspazija spēlē klavieres un Rainis pie atvērta loga vingro.

Tiesa, jau pēc pāris gadiem, 1929. gadā Rainis dodas mūžībā, Aspazija, četrus gadus pacīnījusies ar īres nama nedienām, tomēr izlemj to pārdot un pārceļas mūža nogali pavadīt Dubultos. Nams, saskaņā ar abu dzejnieku testamentu, nodots abu vārdā nosaukta muzeja veidošanai. Un šobrīd tas arī piepildījies – pēc neatkarības atgūšanas, 1993. gadā šeit tiek atjaunots dzejnieku memoriālais dzīvoklis, pavisam nesen, kopš 2016. gada, kā Memoriālo muzeju apvienības viens no objektiem, atdzimusi visa ēka, mājas iekšpagalms, un arī sētas māja, kur iekārtota izstāžu zāle.

Baznīcas ielas 30 iekšējais pagalms atklāj šauru kāpnīšu tīklojumu uz ielas mājas augšstāvu dzīvokļiem, un tā ir arī laba pulcēšanās vieta šo laiku literātiem. Sētas māja, ar zemajiem logiem, tīši atstātu neapmestu koka konstrukciju izvagotu sienu, ir mājīga un dzīva kultūras notikumu vieta. Teiksim tā – ja mūra ēkai piestāv muzejnieciska nopietnība, tad šis ir lielisks laukums, kurā rotaļāties ar muzejnieku atklājumiem. Piecas vitrīnas - pārvietojamas, jo paredzēts, ka izstāde tālāk ceļos uz citiem Raiņa un Aspazijas muzejiem un kultūrvietām Latvijā. To krāsu gammu nosaka Ievas Jurjānes zīmējumu sērija. Telpas lielākā daļa tukša vai atvēlēta galdiem uz kuriem var salikt bilžu mīklas vai kā citādi darboties.

Tas ir aizraujoši, balansēt uz robežas starp drošticamo, faktiem, un paša iztēli. Izstāde sastāv no it kā divām interpretācijām, viena izlasāma muzeja speciālistes Doras Pauzeres sarakstītajā burtnīcā, kas piedāvā muzeja priekšmeta apskatītāja iztēlei vairākus ceļus, taču cieši turoties pie faktiem. Ieva Jurjāne sakās esam pateicīga par iespēju brīvi sapņot. Viņas sapņi krāsās, pieci zīmējumi pie izstādes sienas.