Ievas Puriņas vārds pirms pieciem gadiem apceļoja medijus, jo viņa bija pirmā pēc divdesmit gadu pārtraukuma luterāņu mācītājas amatā ordinētā sieviete. Taču viņas dzīvesstāsts ir daudz plašāks un aizraujošāks. Ievas Puriņas pirmā profesija ir grāmatsējēja, sekoja teoloģijas studijas, darbs latviešu trimdas baznīcas arhīvu kārtošanā, vēstures izpētē - teoloģijas studiju laikā Latvijas Universitātē viņa rakstījusi latviešu trimdas baznīcas vēsturi. Ieva Puriņa ilgus gadus ir strādājusi arī Aizsardzības ministrijas institūcijās, tostarp Latvijas pārstāvniecības NATO aizsardzības nodaļā Briselē, pēdējos gados viņa paguvusi arī dūlas – dzemdību palīdzes – prasmes.

Taču Ieva Puriņa ir arī divu bērnu mamma, viņa arī auž, cep, ir dūla jeb dzemdību palīdze. Tieši šobrīd viņas dzīvē ir laikaposms, kurā viņa izlēmusi sevi veltīt vairāk ģimenei, mājiniekiem, tāpēc arī tiekamies nevis Radio studijā, bet es dodos uz Ķegumu.

Parasta daudzdzīvokļu māja, pirmais, ko ienākot ieraugi – stelles viesistabā, un dzīvokļu mājām neierasti plaša virtuve, pusi virtuves aizņem galds, ap to krēsli tējas dzeršanai, uz galda našķi - kopā ar bērniem ceptās piparkūkas.

Par savu patreizējo dzīvi Ieva Puriņa saka, ka tajā ir visi trīs līmeņi:

kā dūla viņa stāv pie dzīvības sākšanās vārtiem, kā mācītāja viņa izvada mirušos, bet sazemēties viņai palīdz aizraušanās ar rokdarbiem – viņa auž stolas latviskās krāsās garīdznieku amata tērpiem. Tas ir darbs, kura rezultāts ir rokās paņemams, aptaustāms, krāsās priecējošs.

Kāpēc 2014. gadā fakts, ka Ieva Puriņa  tika ordinēta mācītājas amatā kļuva par notikumu? Īsai uzziņai: Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā sievietes mācītājas vairs netiek ordinētas kopš 1993. gada, kopš arhibīskapa Jāņa Vanaga stāšanās amatā. Un tā nu Latvijā ir izveidojusies īpatnēja situācija, ka vienas konfesijas ietvaros darbojas divas baznīcas ar atšķirīgiem uzskatiem šai jautājumā.

„Dzelzs priekškara” laikā Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas apvienoja trimdas latviešu draudzes. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, kā šķistu prātīgi, un ir jau noticis Lietuvā un Igaunijā, abas baznīcas varētu atkal apvienoties. Taču Latvijā, Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas tā vietā kļuvusi par patvērumu tiem, kam nav pieņemami arhibīskapa Vanaga konservatīvie uzskati. Ieva Puriņa tika ordinēta Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā ārpus Latvijas, šai baznīcai pieder arī Rīgas Evaņģēliskā draudze, par kuras mācītāju viņa kļuva.