Latvijā postfolka mūzikas albumu izdošana diemžēl nav bizness, atzīst Juris un Daina Zalāni, kultūras menedžmenta centra “Lauska” dibinātāji.

Kultūras menedžmenta centrs “Lauska” darbojas jau 18 gadus. Zelta burtiem latviešu mūzikas vēsturē “Lauskas” dibinātāji – Juris un Daina Zalāni, būtu pelnījuši tapt ierakstīti kaut vai tikai viņu producētās antoloģijas “Sviests” dēļ. Gada beigās plānots izdot antoloģijas nu jau astoto disku, un šī izdevumu sērija dokumentē latviešu postfolkloras – tautas mūzikas vai pasaules mūzikas žanrā notiekošo. Taču “Lauskai” pieder arī tādu grupu kā “Laiksne”, “Auļi”, “Tautumeitas”, “Saucējas” atklājēju vai atbalstītāju gods. “Lauska” ar starptautisku vērienu rīko etnoeko  festivālu “Sviests” ar meistardarbnīcām. Pagājušajā gadā “Lauska” pirmo reizi savu darbību paplašināja arī grāmatizdošanas virzienā, iznāca Latvijas hipiju vēsture Alfrēda Stinkuļa atmiņu grāmatā “Mati sarkanā vējā.”

Uz praktiskā latvieša jautājumu – vai “Lauska” ir Zalānu pamatdarbs, skan tikpat tieša atbilde: no lielās straumes nostāk stāvoša žanra mūzikas albumu izdošana Latvijā diemžēl nav bizness, un pagājušajā gadā, kad pandēmijas dēļ grupas nevarēja ierakstīties, festivāli nevarēja notikt, grūti esot bijis pat pierādīt dīkstāves faktu, jo daudzi no projektiem arī iepriekšējā gadā peļņu nav nesuši. Kāpēc tad turpināt? Ekonomikas ministrija to nevarot saprast, sirsnīgi smejas daina un Juris Zalāni.

Producents ir neredzamais cilvēks, ja grupa gūst panākumu, tie ir mūziķu panākumi. Taču, ja projekts ir bijis vērtīgs, rodas savstarpēja uzticēšanās, reputācija, un ap “Lausku” tiešām arī pulcējas radoši negaidīti domājušu cilvēku pulks.  Arī es jau gadiem ilgi kā žurnāliste paļaujos uz “Lauskas”  gaumi, projektu kvalitāti, “Augstāk par zemi” raidījumu arhīvā var atrast stāstus gan sāmu īpašā dziedāšanas veida – joiku – meistardarbnīcām, gan – nesen iznākušo tradicionālās dziedāšanas grupas “Saucējas”  projekta “Dabā” tehniski ļoti sarežģīto tapšanu. Varbūt pat šis raidījums nebūs par mūziku, bet skaistu un skaidri īstenotu dzīvesmākslu. Daina un Juris Zalāni ar producenta ķērienu izdomā, kā gūt dzīvē prieku un iedvesmu pat no dižķibelēm. Nu, piemēram, aizgājušais pandēmijas gads, kad pasaule, kur nu vēl mūzikas insustrija, palika uz pauzes.

Mūsu saruna notiek “Ruķeļos”, šķērsām pāri pagalmam, rēķinot no  senās lauku sētas dzīvojamās ēkas, no jauna tapusi pirtiņa ar plašu terasi, kas vienlaikus ir gan darba kabinets, gan virtuve, gan guļamtelpa, ja vajag, arī skatuve. Jurim, Dainai un padsmitgadīgajam Miķelim. Zalāni atklājuši sev dzīvi ārpus galvaspilsētas, rīko nelielus pagalma koncertus draugiem un kaimiņiem, abu dēls Miķelis attālināto mācību starplaikos aizrāvies ar putnu vērošanu.

Taču etnofestivāls “Sviests” šogad Valmierā būs!

Pagājušajā vasarā, kad no lielajiem koncertiem, strauji vajadzēja pāriet uz maza formāta koncertiem, Zalāni nolēma savas mājas pagalmu pārvērst koncertzālē, te notika gan grāmatas atvēršanas svētki, gan koncerti. Arī “Saucēju” albuma ieraksts. Projekta “Dabā” ideja bija ierakstīt dziedāšanu vidē, kurā tā savulaik skanējusi. “Ruķeļos” dziedāts tika pie Jāņu nakts ugunskura, izmantojot Vidzemes pakalnu skaniskās īpatnības, vienā no ierakstiem līdzdarbojas arī suņi un govis.

Iepriekšējā dienā Kubeseles dabas takās Krimuldā notika Miķeļa Zalāna pirmās putnu fotogrāfiju izstādes atklāšana. Šī ir vēl viena liecība, cik attapīgi pandēmijas ierobežojumus var padarīt par iedvesmas avotu jaunu koncertformu radīšanai. Jau pieminētais “Saucēju’ albums “Dabā” ir ierakstīts dabā, dziedātājām dziedot kopā upes ielejā vai sasaucoties, stāvot katrai uz sava pakalna, un tieši tāpat balsis skanēja gan Ruķeļu pagalmā notikušajā koncertā, gan arī albuma atvēršanas svētkos Kubeseles dabas takās. Līdzīgi koncerti šovasar iecerēti arī Viesītes novada Vīnakalnā un Ļaudonas pagasta Sāvienas pilskalnā. Ierakstos dzirdamas putnu balsis, tāpēc arī putnu fotogrāfiju izstāde ir īsti vietā.