Politiķe Sandra Kalniete pagājušā gadsimta deviņdesmitajos loloja ieceri uzrakstīt dižpārdokli sieviešromānu. Kas no tā sanāca? Par nupat iznākušo, sievietes acīm skatīto 20. gadsimta vēsture liecību Sandras Kalnietes romānā “Tev būs četri vīri” stāsta raidījumā Augstāk par zemi.

Kas ir Sandra Kalniete, liekas, īpaši nav skaidro. Šobrīd – Eiropas Parlamenta deputāte, Atmodas gados – Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece. Paralēli politiķes darbam Sandra Kalniete raksta arī grāmatas. Vairums no tām ir dokumentālā proza – notikumu epicentrā pabijušā atmiņas par Atmodas gadiem, grāmata, kas gan tepat Latvijā, bet jo īpaši ārzemniekiem caur personisku stāstu  skaidroja Latvijas sarežģītās vēstures lappuses – dzimtas atmiņu stāsts “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” joprojām ir viena no visvairāk tulkotajām un atkārtoti izdotajām  neatkarīgajā Latvijā tapušajām grāmatām. Negaidīts sānsolis bija Sandras Kalnietes grāmata par ēdieniem, un es teiktu, ka pārsteigums ir arī nupat iznākušais romāns “Tev būs četri vīri”.

Romāna nosaukumā ir pareģojums, kuru pilngadību vēl nesasniegušai sievietei izsaka kaimiņos mītošā zīlniece. Tas ir latviešu sievietes dzīvesstāsts, kam cauri vijas visa 20. gadsimta vēsture,

sākot ar piedzimšanu Sibīrijā, izsūtītajiem vecākiem, padomjlaika ideoloģisko fonu, līdz pat gluži atšķirīgai pieredzei, Latvijai atgūstot neatkarību, kad nākas no jauna izzināt dzimtas vēsturi, atgūt īpašumus, paralēli pārvaldot arī vīra biznesu ārzemēs. Gandrīz neticams ceļš, taču tādu nogājuši daudzi no pagājušā gadsimta vidū dzimušo paaudzes.

Ņemot rokās romānu “Tev būs četri vīri”, pirmajās lappusēs īsti nevar tikt skaidrībā, kas tas ir, ko es lasu – izklausās pēc memuārliteratūras, grāmatas pēdējās lappusēs Indras Tārandes dzimtas koks, tajā tiek saukti konkrēti vārdi un gada skaitļi.

Izrādās, ka

romāna “Tev būs četri vīri” sākotnējā ierosme radusies pirms vairākiem gadu desmitiem – citā tūkstošgadē, citā dzīves posmā.

Šķiet, ka autores nodoms, ļaujoties teju nepieklājīgajai domai uzrakstīt sieviešromānu dižpārdokli, ir bijis tikt vaļā no vēstures faktu diktāta, kas ierobežo fantāziju, rakstot dokumentālu stāstu. Taču pārāk tālu no vēstures atspoguļojuma Sandrai Kalnietei nav sanācis tikt. Romānā ir Pelnrušķītes mīlas stāsts, sadaļa, kurā aprakstīts varones trešais vīrs – ārzemnieks Trigve. Taču vismaz divas trešdaļas romāna ir ļoti atklāts un skaidrs padomju sievietes sadzīviskās, sabiedrības priekšstatu, arī seksuālās pieredzes atspoguļojums. Sarunās pēc intervijas Sandra Kalniete atklāj, ka sākotnējā noruna ar izdevēju bijusi – izdot šo romānu ar pseidonīmu. Esmu priecīga, ka autore beigās tomēr nolēma neslēpties.

Jautāju arī – cik šai stāstā ir no pašas Sandras Kalnietes? Atbilde ir noliedzoša.

No sieviešromāniem Sandras Kalnietes romānu atšķir arī valoda. Tajā nav jūtelības, fakti tiek virknēti tādā kā post factum intonācijā, kad notikuma emocionālā jauda jau ir pārsāpējusi vai prieks atšālējies. Tajā pašā laikā stāstījums ir ķirurģiski nesaudzīgs. Tas nesazinās ar lasītāju mājienu veidā, bet neslēpjoties velk dienas gaismā vissāpīgāko – kā sievietes ķermenis reaģē uz bērna zaudējumu, ko nozīmē čekas pratināšana, ikreiz pēc tuvības ar ārzemnieku. Šķiet, pārāk tālu no vēstures liecināšanas autore nav atkāpusies.

Romāna “Tev būs četri vīri” ideja dzima deviņdesmitajos, sieviešu romānu buma laikā. Romāns iznācis tagad, kad arī popkultūras pasaulē tam ir gluži cits konteksts. Šobrīd gan kino, gan arī top seriāli, kuros reiz populāru vīriešu supervaroņu tēlos tagad  iejūtas sievietes. Sievietes šahistes, sievietes izmeklētājas, supersievietes biznesā. Pie kam šīs sievietes uzvar nevis ar vīrišķīgām īpašībām, bet tieši akcentējot sievietes spējas – ātri mācīties, nolīdzināt savstarpējo attiecību negludumus, viņu superspēju pamatā ir nepieciešamība aizstāvēt savus bērnus.

Lasot romānu, ir sajūta, ka “Tev būs četri vīri” galvenie varoņi tomēr ir vīrieši. Jau sākot ar virsrakstu, Indra Tārande par sevi stāsta, ikreiz atsperoties no līdzās esošā vīrieša personības.

Romāns “Tev būs četri vīri”, manuprāt, grāmatplauktā liekams līdzās atpazīstamajai vēsturisko romānu sērijai “Mēs. Latvija. XX gadsimts”, jo tas ar mums kā sabiedrību dara to pašu terapeitisko darbu – ļauj emocionāli līdzpārdzīvot noklusētos vēstures notikumus, palīdzot caur literatūru aizpildīt robus kolektīvajā atmiņā.