Ielūkojamies Latvijas Radio fonotēkā, šoreiz - izvēloties gadaskaitli “1990”. Pagājuši tikai 30 gadi, bet jau ir vajadzīga piepūle, lai atcerētos, kas bija tās domas, tēmas, kas uzspurdza vēl Padomjvalsts pēdējos gados, kad “glastnostj” un “perestroika” bija padarījusi iespējamu sarunāšanos? No kādiem ideju aizmetņiem dzima nacionālā pašapziņa cīņai par valstiskumu?

Raidījumā iekļauti tā laika raidījumu fragmenti, un tīši izvēlēti nevis vēsturiski izšķirīgi mirkļi, bet drīzāk skaniskas laikmeta skices. Arī izvēlēto fragmentu mozaīka varētu būt gluži cita.

"Šī ir manējā, galu galā arī es pati esmu tā laika lieciniece," tā raidījuma autore Anda Buševica.

Ko darīju 1990. gadā? Grasījos beigt skolu, iestāties “filozofos”. Pārmaiņu laiks valstī sakrita arī manas dzīves griežiem. Brīvība vispirmām kārtām man tobrīd nozīmēja iespēju lasīt labas grāmatas. Lasīju krieviski, kamēr vēl bija iespēja braukt uz Ļeņingradu, pirkt grāmatas. Bet arī Latvijā uz slikta papīra, bet milzīgā daudzumā iznāca visi 20. gadsimta literatūras un filozofijas pamatdarbi. Radio fonotēkā atrodu Džeimsa Džoisa “Ulisu” Dzintara Soduma tulkojumā, lasa Ints Burāns.

Lorijas Andersones mūzika, arī ir deviņdesmito zīme. Taču šai skaņdarbā ir savādas attiecības ar laiku. Arī Džoisa “Ulisā” viss pamatīga izmēra grāmatā aprakstītais notikums ietilpināms vienā dienā, tas ir 1904. gada 16. jūnijs, kad Leopolds Blūms klīst pa Dublinu. Viņš ir Leopolds Blūms un vienlaikus sengrieķu Uliss, kurā savā ceļā satop gan Vecās Derības praviešus, gan īru svētos, gan savus laikabiedrus. Lorija Andersone monotoni atkārto nedēļas dienu nosaukumus, kopā ar lasījumu, radot laiksu, kurā sajaukušies visi laiki un notikumi.

Leģendārais Latvijas Radio raidījums “Mikrofons”, nupat atzīmēja savu dibināšanas jubileju, dibināts 1965.gada 1.aprīlī, un šobrīd mēs par to varam runāt jau skaļi, kā pretpropaganda raidstacijai „Amerikas balss”: tas skanēja tai pašā laikā, septiņos vakarā, kad aizliegtais raidījums. Tikko pieteiktais fragments ir no 1989. gada 13. aprīļa raidījuma, un tai laikā “Mikrofonā” bija sapulcējusies izcila žurnālistu komanda.

Deviņdesmitajos, un diezgan ilgi, līdz pat tūkstošgades mijai, skanēja latviskai dzīvesziņai, uz pirmās Latvijas valsts laikā dzimušās dievturības pamatiem balstīts raidījums. Šobrīd, man liekas, tas vairs nebūtu iespējams. Šiem laikiem pārāk patriarhāli, svētsvinīgi skan raidījuma posēja Jāņa Siliņa balss. Taču es atceros deviņdesmitajos ārkārtīgi apmeklētās, piemēram, literatūrvēsturnieka, dievturības atbalstītāja Romāna Pussāra lekcijas. Tā laika kontekstā dievturība bija veids, kā modernā veidā sakausēt moderno pasauli – šolaiku literatūru, mākslu, arī zinātni, ar tradīcijām.

Vai dievturības atjaunotāju eksperiments izgāzās? Viena no acīmredzamajām atbildēm – šobrīd vairs tāds svētbrīdis Latvijas radio nav klausāms. Kāpēc šo cilvēku vēstījums nelikās uzklausāms? - tas jau ir nākamais jautājums. Taču dievturība, arī folkloras kustība deviņdesmitajos radīja morāles alternatīvu, modelēja ideālās Latvijas harmonisku garīgo jābūtību. Un bija jau arī realitāte pārāk haotiska, pārāk nesaprotama. Laipni lūgti atpakaļ 1989. gada “Mikrofona” vēstuļu raidījumā!

Cīnoties par Latvijas valsti, latvieši iestājās arī par mazākumtautību iespēju kopt savu - igauņu, ebreju - kultūru. Latvijas Radio arhīvi glabā vēl kāda ar noteiktu mērķi radīta raidījuma – “Dzintarkrasts” ierakstus. “Dzintarkrasts” radās 1962. gadā, ar mērķi uzrunāt trimdas tautiešus.

Cīnoties par Latvijas valsti, latvieši iestājās arī par mazākumtautību iespēju kopt savu - igauņu, ebreju - kultūru. Latvijas Radio arhīvi glabā vēl kāda ar noteiktu mērķi radīta raidījuma – “Dzintarkrasts” ierakstus. “Dzintarkrasts” radās 1962. gadā, ar mērķi uzrunāt trimdas tautiešus.

“Dzintarkrasta” vadītāji Jānis Ūdris, Lauma Amatniece tiem laikiem drosmīgi skāra latviešiem būtiskas tēmas. 1990. gadā izskan “Dzintarkrasta” pēdējais raidījums, un var jau saprast, ar Latvijas valstiskuma atjaunošanu nepastāv vairs tāda “trimda”. “Dzintarkrasta” pēdējā raidījumā iekustināto tēmu apkopojums, un arī dziļi izjusta, joprojām aizkustinoša klausītāju reakcija.

1990. gads zīmīgs arī ar to, ka šai gadā notiek 20. Vispārējie latviešu dziesmu svētki, pirmie brīvā Latvijā, pirmie, kuros varēja piedalīties trimdas latvieši – satiekas gan Rietumu trimda, gan Sibīrijas latvieši. 1990. gadā uz Dziesmu svētkiem ieradās arī Vašingtonas Universitātes Skandināvijas studiju departamenta asociētais profesors un Baltijas studiju programmas vadītājs Guntis Šmidchens.

Atmodas gadu jūsma noplaka, taču bija kaut kas, kas paliek kā mūžīga vērtība. Savu – pirmo folkloras festivālu “Baltica”, Dziesmu svētku – pieredzi, desmit gadus vēlāk Guntis Šmidchens apkopo grāmatā “Dziesmu vara” - angliski tā iznāca 2014. gadā, latviski – gadus trīs vēlāk. Šai grāmatā Guntis Šmidchens iztulkojis, ne tikai latviešu, bet arī igauņu, lietuviešu valodā Atmodas gados dziedāto – arī no 19. gadsimta beigām mantoto dziesmu, tā laika rokdziesmu – tekstus, lai no tiem, jau kā zinātnieks izsecinātu pasaulē līdz šim neiepazītu nevardarbīgās pretošanās pieredzi – dziesmoto revolūciju.

3. maijā 1933. gadā dzimis dzejnieks Imants Ziedonis. Un savādā veidā savijas nozīmes ap šo vārdu – ziedonis. Ziedonis dabā, atjaunotais Latvijas valstiskums. Atmodas gados jau vispār – jebkurš nākotnei kalpojošs dzejnieka vārds iegūst “tautas sirdsapziņas” slodzi. Tomēr stāsts par dzejnieku Imantu Ziedoni šai laikā ir jo īpašs. 1989. gada 27. maijā Dailes teātrī tiek dibināts Latvijas Kultūras fonds, par tā priekšsēdētāju kļūst Imants Ziedonis. Viņš ir tā laika notikumu centrā – Kultūras fonds koordinē Daugavas programmu, joprojām nepadarīta ir iecere veidot vietvārdu sarakstu, vākt cilvēku dzīvesstāstus "Likteņarhīvā".

Mans Radio kolēģis, žurnālists Reinis Ādmīdiņš savā raidījumā, arī meklē paralēles pāri laikam. Viņš aicina Imantu Ziedoni uz sarunu, un iemesls tai – 1977. gadā iznākusī Imanta Ziedoņa “Poēma par pienu”. Tagad šis fakts liekas pārsteidzošs, bet tolaik notika tādas radio klausītāju konferences. Tikšanās ar rakstniekiem organizēja Latvijas radio, sadarbībā ar žurnālu “Karogs”, tāda konfeence, saistībā ar Poēmu par pienu, notika Murjāņiem tuvajā Krimuldā. 1992. gadā Reinis Ādmīdiņš lūdz Imantu Ziedoni atcerēties septiņdesmitos, poēmas tapšanu, taču, manuprāt, dzejnieks precīzi formulē vairākas deviņdesmitajiem būtiskas atziņas.