Bērnu grāmatu ieteicējs. 51.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki lasa latviešu rakstnieces Ievas Samauskas aizraujošo grāmatu Meitene, kura mācēja visas pasaules valodas un čehu autora Jana Drdas Pasakas ar laimīgām beigām ar smieklīgām Jozefa Ladas ilustrācijām.
Meitene, kura mācēja visas pasaules valodas
Ieva Samauska
PRINCESE: - Mamm, kad būs saldais ēdiens?
VOLDIS: - Vēlāk, tu taču zini! – atbildēja māte un turpināja svešā valodā tērzēt ar tuklu vīru starp viņu un
tēti…
PRINCESE: Aiz bezspēcības Lelai gandrīz gribējās raudāt. Visi ir tepat, visus var redzēt un dzirdēt, tikai
NEKO NEVAR SAPRAST! Un tieši tad TAS arī notika. Jā, tieši tad! Šajā brīdī, sev pašai par lielu
pārsteigumu, viņa apsolīja sev kaut ko ļoti svarīgu – tādu, kas izmainīja visu viņas dzīvi.
Tātad, šajā pašā mirklī Lela apsolīja sev iemācīties VISAS PASAULES VALODAS! Jā, jā, tieši
tā – iemācīties visas valodas, kādas vien pasaulē ir. Lai tas maksātu, ko maksādams – VISAS!!!
ZIRNEKLIS: Es, piemēram, neticu, ka kāds var iemācīties visas pasaules valodas.
VOLDIS: Es gan ticu. Es arī tās visas zinu.
ZIRNEKLIS: Tas neskaitās. Tu esi uzinstalēts. Bet iemācīties…?! Neticu!
PRINCESE: Visas varbūt ne. Bet var daudz. Tici man, Zirneklīt, ja grib, var ļoti daudz. Jo kā saka grāmatas
autore Ieva Samauska:
Runcis ņaud tāpēc, ka ir kaķis, pele pīkst tāpēc, ka tā pienākas, suns rej tāpēc, ka tā vajag. Bet cilvēks mācās un zina vairākas valodas tāpēc, ka ir cilvēks!
Pasakas ar laimīgām beigām
Jans Drda
ZIRNEKLIS: „Kādā pilsētiņā dzīvoja jauneklis, kuru sauca par Kubu. Visumā labs puisis, bet sliņķis gan
pamatīgs.. pat miltu sauja viņam šķita smaga.
VOLDIS: Gluži kā tu, Zirnekli!
PRINCESE: Kuš, Vodli!
ZIRNEKLIS: Nebija jau tā, ka viņš neprastu neko darīt. Negribēja.
VOLDIS: Nu ja!
ZIRNEKLIS: Rociņas no darba vairījās.
VOLDIS: Nav rociņu, nav cepumiņu!
ZIRNEKLIS: Tu tālāk lasīsi, Voldi?
PRINCESE: Tiešām, Voldi! Neizrunājies! Aizlīmēšu mutes abiem!
ZIRNEKLIS: „Vislabprātāk Kuba izdomāja visādus jokus. Iesākumā viņš mācījās par kalēju, bet nebija vēl
ādas priekšautu nosmērējis, kad jau saprata, ka dzelzi liekt – tā, nudien, ir liela plēšanās. Vai
tāda viņam būtu vajadzīga? Tad viņš pievērsās galdniecībai, jo koks taču cilvēkam pakļaujas
vieglāk. Bet, kad reiz meistars viņam par palaidnībām sadeva, viņš nolēma, ka dižskābārdis ir
pārāk ciets koks. Kuba pameta šo nodarbi un, aizvien vēl meklējot kādu patīkamāku, trešajā
reizē pievērsās kurpnieka amatam.
Iespējams, ka tas viņam būtu iepaticies, bet reiz, kad….”
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (3)
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X