Dodamies uz Austrumāziju - uz “miljons ziloņu zemi” Laosas Tautas Demokrātisko Republiku.

Tā sanācis, ka iepriekš esam jau apskatījuši trīs no piecām tās kaimiņvalstīm Indoķīnas pussalā – ir bijuši raidījumi gan par Mjanmu, gan Vjetnamu, gan pērnā gada pēdējā raidījumā devāmies uz Taizemi. Starp citu tieši Taizemei gadsimtiem ir bijusi vislielākā ietekme uz Laosu. Vēlākā franču un amerikāņu ietekme 20. gadsimtā ir cits stāsts.

Mūsdienās Laosā dzīvo 7,5 miljoni iedzīvotāju, un pilnīgu neatkarību no Francijas valsts ieguva 1954. gadā. Laosas Tautas revolucionārā partija 1975. gadā gāza iedibināto monarhiju, un mūsdienās Laosa ir viena no pēdējām piecām sociālistiskajām valstīm pasaulē. 

Laosa ir vienīgā reģiona valsts, ko pilnībā ieskauj sauszeme un tā vienlaicīgi ir viena no pasaules nabadzīgajām pasaules valstīm. Lauksaimniecība, sevišķi rīsu audzēšana ir būtiska sastāvdaļa, jo veido ap 20 procentiem valsts saimniecības, bet nodarbina nozare ap 73 % no valsts darbaspēka.

Starp citu, laosieši skaitās pasaulē lielākie, ja tā var teikt, saķepušo rīsu ēdāji. Saldā, skābā vai fermentētā veidā viens laosietis gadā apēd vidēji 155 kilogramus rīsu, kamēr eiropieši vai amerikāņi gadā patērē ap 9 kilogramiem rīsu.

Tiek rēķināts, ka absolūtais vairākums laosiešu audzē lauksaimniecības produktus - gan pašu patēriņam, nevis tirgošanai, bet lauksaimniecībā valstī izmanto vien apmēram 0,3 % no aramzemes, bet visā valstī ir apmēram tikai 4 % aramzemes.

Skaidrojums tik niecīgai aramzemes izmantošanai ir vienkāršs, jo kopš Vjetnamas kara Laosas zemē vēl ir milzīgs skaits nesprāgušu ASV nomestu bumbu, kas neļauj zemi izmantot.

Laosa ir atkarīga arī no dabas resursu eksporta, konkrēti – vara, zelta, alvas, ģipša un kokmateriālu eksporta, bet viseksportētākais lauksaimniecības produkts, starp citu, ir kafija.

Ārvalstu investīciju piesaiste valstij ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem, sevišķi pēc relatīvi veiksmīgiem hidroelektrostaciju projektiem uz Mekongas upes.

Vienlaicīgi Laosa cieši no maza un nabadzīga vietējā tirgus, korupcijas, apgrūtinošas birokrātijas, likuma varas problēmām.

Laosa arvien pieturas pie sava sociālistiskā ceļa, kuru gan līdz ar Gorbačova "perestroikas" politika mīkstināja, un mūsdienās jau sociālisma elementi palikuši relatīvi maz, bet centralizēti pārvaldīt un pārdalīt ekonomiku valdošajai politiskajai partijai patīk. ANO novērojums par Laosu 2019. gadā liecināja, ka partijas pieeja mazina nabadzīgo cilvēku iespējas uzlabot savu dzīves līmeni pašu spēkiem un padziļina viņu problēmas. 

ANO Cilvēktiesību komisārs ziņoja, ka piekļuve elektrībai un kanalizācijai ir palielinājusies, un nabadzības rādītāji ir mazinājušies drīzāk formāli, nevis faktiski. Vēl šobrīd ceturtdaļa Laosas iedzīvotāju dzīvojot nabadzībā un 80 % ir nabadzības riska grupā ar ienākumiem ap 2 eiro dienā. Arī lielie investīciju projekti nenodarbina pietiekami cilvēkus un lielāko daļu ieguvumu saņem saujiņa bagāto cilvēku.

Par Laosas politisko motivāciju turpināt “sociālistisko” pieeju, vaicājām Francijas Ārpolitikas institūta vecākajai pētniecei doktorei Sofijai Boiso du Rošērai (Sophie Boisseau du Rocher).

Noslēgumā vēl par Laosas kafiju, kas nereti tiek minēta starp labākajām pasaulē. Laosas kafijas dzeršanas tradīcija nav tik slavena, bet neparasta gan. Laosieši, lai arī vairāk eksportē Arabikas kafiju, ikdienā paši izmanto Robusta šķirnes kafijas pupiņas, lai pagatavotu ledus kafiju. Tās gatavošanā tiek pievienots cukurs un kondensētais piens un, protams, ledus. To var nopirkt no ielu tirgotājiem un tā tiek pasniegta plastmasas maisiņos ar plastmasas salmiņu.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.