Vēstījums par divām valstīm Centrāleiropā, proti, Čehiju un Slovākiju. Iepriekšējā cikla raidījumā saruna bija par Čehoslovākiju, par vienotu valsti, kas pastāvēja līdz 1993. gada 1. janvārim. Sabrūkot padomju satelītvalstu sistēmai, arī Čehija un Slovākija nolēma iet šķirtus ceļus. Par šīm divām neatkarīgajām valstīm pēdējās desmitgadēs stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes lektore Elīna Vrobļevska.

Runājot par Čehiju un Slovākiju, to mēdz dēvēt par samta šķiršanos, salīdzinot ar to, kas tajā laikā notiek, sabrūkot Dienvidslāvijai, kur līst asinis, ir slepkavības, galu galā NATO valstis saņemas iejaukties. Arī bijušā Padomju Savienībā iet visādi un sekas ir acīmredzamas joprojām. Čehija un Slovākija tiešām sarunu procesā vienojas par to, kā pārtrauks kopīgo eksistenci vienā federālā valstī un kļūs par neatkarīgām nācijām. Tomēr, kas ir galvenie iemesli, kādēļ šīs divas nācijas, kuras pēc Pirmā pasaules kara izveidoja vienotu valsti, 20. gadsimta vēstures procesu rezultātā tomēr kļuva šķirtas?

"Iemesli droši vien ir meklējami, kā bieži tas ir, gan iekšpolitiskos faktoros, gan arī ārpolitiskos. Jāpiezīmē, ka šī šķiršanās, salīdzinot ar citiem notikumiem postpadomju valstīs, bija ļoti maiga. Galvenokārt tas bija maigi tāpēc, ka, pirmkārt, bija ļoti spēcīga pilsoniskās sabiedrības kustība un viņi bija ilglaicīgi kultivējuši ļoti spēcīgu un pateicīgu augsni, lai šie procesi notiktu miermīlīgi," vērtē Elīna Vrobļevska. "Pilsoniskā sabiedrība kā tāds pamatīgas augsnes veidotājs bija viens no faktoriem, kāpēc tas viss notika miermīlīgi un kāpēc radās tāda pietiekoši dziļa izpratne par to, ka mums laikam, iespējams, arī nav pa ceļam un labāk mums eksistēt atsevišķi."

"No otras puses, arī redzam, ka politiskajās elitēs nebija arī toreiz pavisam tādas vienprātības par to, ka Čehoslovākijai ir jābūt divām atsevišķām valstīm. Jo tā brīža prezidents patiesībā bija pret to," turpina Elīna Vrobļevska. "1989. gadā, kad Čehoslovākija beidza pastāvēt, bija pārrunu process un virmoja dažādi diskursi par to, vai būt šīm abām valstīm kopā vai tomēr atsevišķi. Tā kā tas arī nebija tik viennozīmīgi, ka mēs obligāti būsim divas šķirtas valstis. Manuprāt, no slovāku puses tas vairāk bija stāsts par to, ka arī Čehoslovākijas sastāvā viņi tomēr jutās kā perifērija, viņi bija tas atpalikušais, diemžēl, apgabals un visa vara koncentrējās Prāgā, un visa teikšana bija Prāgā un visa teikšana bija Prāgā."

Kā atsevišķas valstis Čehija un Slovākija ir palikušas cieši partneri, tās abas pieder Višegradas grupai, tas nav centušās likt viena otrai kāju priekšā integrācijā nedz NATO, nedz Eiropas Savienībā, Eiropas Savienībā abas valstis iestājās vienlaicīgi 2004. gadā. Bet jautājums ir par ekonomisko attīstību. Šeit, protams, Čehijas potenciāls ir izrādījies diezgan izšķirošs un Čehija ātrāk sasniedz augstākus labklājības rādītājus

"Varbūt Slovākijai tas starts pēc sadalīšanās un arī pēc neatkarības atgūšanas bija nedaudz lēnāks, bet, skatoties uz pēdējā laika notikumiem un diemžēl Čehijas iekšpolitiskās ainas dēļ un tādēļ, ka Slovākija ir tieši politiski pavirzījusies solīti tālāk savos uzskatos un savās idejās, manuprāt, šobrīd Čehijā, es negribētu teikt, ka ir kaut kāds reverss, bet es teiktu, ka Slovākija ļoti min uz pēdām, ja mēs tieši runājam par politisko eliti," analizē Elīna Vrobļevska. "Ja runājam arī par Višegradas  grupu, man gribētos teikt, ka Slovākija no Višegradas grupas ir tāda maigāka savos uzskatos, arī savās pozīcijās Eiropas Savienībā, tomēr Čehija, Ungārija, Polija ir priekšplānā. Slovāki pietiekoši piesardzīgi un politkorekti cenšas eksistēt šajos formātos."

Elīna Vrobļevska norāda, ka politiskā vadība Slovākijā šobrīd ir ļoti progresīva: prezidente ir šobrīd sieviete Zuzanna Čapotova, jauna sieviete, tas jau ir mūsdienās tāds progresa standarts.

"Viņa ir progresīva, ļoti uztraucas par klimata jautājumiem, zaļi domājoša. Savukārt premjerministrs, kas ievēlēts šogad, Edvards Hēgers, viņš arīdzan pārstāv šo vairāk demokrātisko, spārnu. Kamēr Čehijā mēs redzam, ka iekšpolitiski iet raibi, iet visādi," atzīst Elīna Vrobļevska.