Raidījuma tēma - Čehoslovākija. Divu nāciju - čehu un slovāku valsts, kas izveidojās pēc Pirmā pasaules kara. Otrā pasaules kara Slovākija palika kā neatkarīga valsts kā nacistiskās Vācijas satelīts, Čehiju Vācija okupēja un tā kļuva par Reiha protektorātu. Pēc Otrā pasaules kara gluži tāpat kā gadījumā ar Dienvidslāviju, arī šī savienotā valsts tika atjaunota gandrīz tāda pati kā pirms kara. Ar vienu atšķirību - ukraiņu apdzīvoto Aizkarpatu apgabalu pievāca Padomju Savienība un Čehoslovākija zaudēja arī gandrīz visu savu vācu minoritāti, kurai nācās no valsts emigrēt.

Čehoslovākijas īpatnība, ka salīdzinoši ilgi pēc Otrā pasaules kara tā palika demokrātiska valsts, tajā pat notika brīvas par parlamenta vēlēšanas 1946. gadā.

Kas noteica, ka Čehoslovākija palika pēdējā demokrātiskā valsts šaipus dzelzs priekškaram un kā staļiniskais režīms ievilka šo valsti savā varas sfērā, skaidro Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors vēsturnieks Ilgvars Butulis.

“Čehoslovākijā kā pēdējā no tolaik padomju satelītvalstīm tikai 1948.gada februārī sākās komunistiskās varas monopols,” atzīst Ilgvars Butulis. “Čehoslovākijā bija, salīdzinot varbūt ar citām Austrumeiropas valstīm, tolaik ļoti spēcīgas demokrātiskas tradīcijas. Arī Komunistiskajā partijā pašā bija par viņu ilūzijas gan no labās puses, gan arī pašiem komunistiem šķita, ka čehu un slovāku komunisti nav tādi kā citur, viņi ir savādāki, viņi ir demokrātiskāki, kas, protams, bija alošanās.”

Ir pazīstamas tā sauktās trīs Staļina pļaukas Čehoslivākijas prezidentam Edvardam Benešam, kas bija starptautiska mēroga politiķis jau no starpkaru laika, viņš bija autoritāte. Tas arī nosaka Čehoslovākijas ilgāko ceļu.

“Pirmā pļauka. Kaut gan 1943.gada vienošanās starp Padomju Savienību un Čehoslovākiju atzīst Čehoslovākijas teritoriālo integritāti un tiesības uz visu pirmskara teritoriju, Staļins piesavinājās Čehoslovākijas Aizkarpatu teritoriju Ukrainai,” skaidro Ilgvars Butulis. “Otra pļauka: pēc būtības Padomju Savienība neatbalstīja slovāku sacelšanos 1944. gadā, jo nav ieinteresēta, ka tur uz vietas sacelšanās rezultātā sāk veidoties vairāk vai mazāk spēcīgi pašpārvaldes orgāni. Tāpēc Padomju Savienībai objektīvi bija izdevīgāk, ka šo sacelšanos apspiež vācieši. Trešā pļauka, ir tā, ka staļinisti sākumā saka, ka komunisti prasa tikai niecīgu līdzdalību. Patiesībā bija citādi.”

Butulis norāda, ka 1948.gadā šis pagrieziens sākas ar to, ka ir vairāki ministri no pilsoniskām partijām draudēja atkāpties, ja turpināsies komunistu spiediens, cerot, ka nepieņems viņu atkāpšanos. Bet komunistu spiediena rezultātā Benešs bija spiests pieņemt šo atkāpšanos. Pētnieks arī atzīst, ka komunistu nonākšana pie varas bijis sekundārs faktors. Vēl jāņem vērā it kā mīklainā ārlietu ministra Jana Masarika bojāeja. Viņš izkrita pa sava dienesta dzīvokļa logu. Šodien to traktē kā komunistu inscenētu notikumu.

“Sākas otrais posms, kad komunisti jau ir pie varas. Šajā laikā pats izteiksmīgākais negatīvā nozīmē notikums jeb notikumu virkne ir vairākas tiesas prāvas pret Komunistiskās partijas redzamiem vadītājiem. Skaidrs, ka tas ir inscenēts no Padomju Savienības, kas cieši saistās ar antiebrejisko kampaņu, kāda ir Padomju Savienībā,” atzīst Ilgvars Butulis.

Prāvā ir Ir 14 apsūdzētie, 11 no viņiem ir ebreji.

“Šeit lielā mērā notiek tas, ko toreiz sauca "cīņa par ietekmi starp maskaviešiem un partizāniem”,” skaidro Ilgvars Butulis.

Pētnieks iesaka izlasīt Ota Pavela (1930-1973) grāmatu “Lielais copes dēkainis”.

“Kolosāli parādīta dažos īsos stāstiņos pēckara situācija, saistīta ar šo antisemītismu 1953.gadā pēc Staļina nāves,” vērtē Ilgvars Butulis.