Raidījumā Dzelzs priekškara ēnā pievēršamies Polijas Tautas Republikai - lielākajam Padomju Savienības satelītam pēckara Austrumeiropā. Vispirms par Polijas situāciju, kāda tā izveidojās Otrā pasaules kara beigās, kad agrākie Polijas austrumu apgabali bija Padomju Savienības anektēti, savukārt Polijai bija pievienotas plašas līdz tam Vācijai piederējušas teritorijas rietumos.

"Tā bija ārkārtīgi dramatiska vēsture, šajā procesā izveidojās tas, ko varētu saukt par mūsdienu poļu nāciju," skaidro vēsturniece Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere.

"Austrumu teritorijās notika iedzīvotāju apmaiņa ar Ukrainu. Bija tā saucamā Kerzona līnija, laikā pēc Pirmā pasaules kara līnija, kas teorētiski atdalīja etniskos poļus no etniskajam ukraiņiem, bet, protams, šajās teritorijās iedzīvotāju sastāvs bija jaukts. Brīvprātīgi un nebrīvprātīgi ukraiņus no teritorijas, kas atradās uz rietumiem no Kerzona līnijas, pārcēla uz padomju Ukrainu un savukārt tos poļus, kas dzīvoja uz austrumiem no kerzona līnijas, pārcēla uz Poliju," situāciju pēc Otrā pasaues kara Polijā raksturo pētniece.

Vēl arī ukraiņu, kas dzīvoja uz rietumiem no Kerzona līnijas pārsvarā nebrīvprātīgi pārcēla jaunajām teritorijām, kuras Polijā sauc par atgūtajām teritorijām, uz Silēziju, uz piejūras vojevodistēm - Ščecinu, Gdaņsku un tamlīdzīgi. Šos ukraiņus no Austrumu teritorijām centās polonizēt. 

"Tāpat vienlaicīgi notika arī process, kad vāciešus no Austrumprūsijas un Silēzijas pārcēla uz Vāciju, un jāsaka, ka pirmajos pēckara gados viņu apstākļi Polijā nebija labi. Un, protams, ka lielākā daļa bija laimīgi, ka viņiem izdevās tikt uz Vāciju. Bet katrā ziņā tas bija ārkārtīgi dramatisks process gan pašiem vāciešiem, gan arī poļiem. Šī vēsture - poļu un ukraiņu attiecības, poļu un vāciešu attiecības - tā ir ļoti dramatiska un ļoti sāpīgi vēsture vēl arī šodien," atzīst Daina Bleiere.

Runājot par neizbēgamo cīņu, kas visās Padomju Savienības ietekmē nonākušajās valstīs notika, proti, tas ir process, kurā komunisti atstūma no varas pārējās partijas, bet Polijas īpatnība ir tā kā šī cīņa bija ne tikai politiska, bet arī bruņota, jo Polijas pretestības kustība - armija "Krajova", kas bija cīnījusies jau pret nacistu okupantiem karalaikā, pilnībā nenolika ieročus un turpināja cīņu pret Sarkano armiju.

„Tehniski šī armija tika likvidēta 1945. gadā,” norāda Daina Bleiere. „Taču liela daļa kaujinieku atteicās pakļauties komunistu valdībai, un viņi saglabāja ieročus un turpināja bruņotu cīņu. Bet tas nenozīmē, ka tie, kas cīnījās, ka tie bija tikai armija "Krajova" kaujinieki, bija arī dažādas citas grupas. Politiskā ziņā antikomunistiskiem spēki bija diezgan daudzveidīgi.”

Cīņas notika līdz 1953. gadam, bet pēdējais partizāns, kas ir gājis bojā apšaudē ar komunistiskās Polijas drošības spēkiem, ir 1963. gadā. Uzskata, ka pavisam šajās cīņās piedalījās apmēram 150000 līdz 180000 cilvēku.

„Viņi arī darbojās ne tikai tajā Polijas teritorijā, kāda pastāvēja pēc Otrā pasaules kara, bet darbojās arī tajās Polijas teritorijās, kas tai piederēja līdz Otrajam pasaules karam, respektīvi, Rietumukrainā, Rietumbaltkrievijā un Lietuvā. Bez šaubām, man bija ārkārtīgi liela ietekme, kā uz Polijas iekšpolitisko vēsturi, tā arī poļu nācijas pašapziņā,” norāda Daina Bleiere.

Runājot par politisko cīņu, kad poļu komunisti nostumj malā pārējās partijas, kas atjauno savu darbību pamatā pēc Otrā pasaules kara, Daina Bleiere atzīst, ka tā bija ārkārtīgi dramatiska vēsture. 

"Paņēmieni, kādā veidā poļu komunisti un viņu Maskavas kuratori to darīja, viņi bija stipri līdzīgi visā Austrumeiropā. Prāvas pret politiskajiem pretiniekiem, pseido satelītpartiju veidošana, kuras pēc nosaukumiem un darbības jomām it kā atgādināja potenciālās opozīcijas partijas," atzīst Daina Bleiere.

Piemēram, Polijā bija ļoti populāra zemnieku partija, un veids, kā tās ietekmi mazināt, bija radīt partiju, kas saucās ļoti līdzīgi, un kas arī darbojas šajā pašā politiskajā lauciņā.

Tāpat arī viltoti vēlēšanu rezultāti, kā arī slēpta informācija, 1947. gadā prezidenta vēlēšanās komunistu kandidāts bija Boļeslavs Beruts, bet to, ka viņš ir komunists, noslēpa. Viņu pozicionēja kā neatkarīgu kandidātu.

"Terors, kopā ar dažādām lielākām vai mazākām viltībām, politisko pretinieku iebaidīšana un tamlīdzīgi. Tas viss panāca to, ka kopš 1948. gadā principā komunisti pilnībā pārņēma varu," norāda Daina Bleiere. "Bet

Polijas gadījumā interesanti, ka faktiski jau Otrā pasaules kara laikā Polijas Komunistiskajā partijā, kas tajā laikā darbojās pagrīdē, jau pastāvēja diezgan būtiska šķelšanās jautājumā par to kā jāceļ, komunisms Polijā. Vienu viedokli pārstāvēja Vladislavs Gomulka, otru - Boļeslavs Beruts. Viņi abi 30. gados kādu laiku bija bijuši Maskavā, taču pieredze Padomju Savienībā uz viņiem bija atstājis gluži pretēju iespaidu.

Boļeslavs Beruts bija kļuvis par zvērinātu staļinistu, savukārt Vladislavam Gomulkam padomju agrārās politikas, kolektivizācijas rezultāti un daudz kas cits ne visai bija patikuši, un viņš uzskatīja, ka poļiem sociālisms jābūvē citādākā veidā."