Bailēm nepatīk, ka par tām runā, jeb kā izaudzināt drošu bērnu

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Bailes ir universālas, tās saistītas ar cilvēka vecumu. Agrā bērnībā ir bail palikt vienam, vēlākā periodā baidāmies no dažādiem objektiem, dzīvniekiem vai stihijām. pusaudža gados bailes saistās ar sociālo spriedzi, piemēram, ir bail tikt pazemotam vienaudžu priekšā. Savukārt pieaugušo bailes galvenokārt ir abstraktas. Kā vecākiem palīdzēt bērniem pārvarēt bailes un kā izaudzināt drošus bērnus, Ģimenes studijā vērtē sertificēta ārste psihoterapeite, sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Iveta Pļaviņa un "Saliedēt.lv" treneris un izdzīvošanas nometņu vadītājs Oskars Špickopfs.

"Bailes ir kaut kas dabīgs, kas mums visiem piemīt, ko dzīves laikā dažādi izjūtam. Svarīgi, ka ar to tiekam galā," atzīst Iveta Pļaviņa. "Bailes ir normāla emocija, par kuru var runāt.

Un man patīk teiciens, ka bailēm nepatīk, ka par viņam runā."

Oskars Špickopfs piekrīt šim teicienam un atzīst, ka saruna vai iedrošinājums izrunāt, kāpēc bērns baidās, atbaida bailes. Tad bailes bēg.

Ivetas Pļaviņa skaidro, ka zīdainītis izjūt mammas trauksmi un bailes. Ja mamma ir trauksmaina, viņai ir grūti izaudzināt mierīgu bērniņu. Var teikt, ka viņš piedzimst ar šādu sajūtu, jo mammai ir šī sajūta. Arī gēniem un temperamentam ir nozīme.

Oskars Špickopfs atzīst, ka vecākiem ir jāgādā par bērnu drošību, bet jānodrošina vide, kur eksperimentēt un kļūdīties, neapsaukt pie katra soļa. Šobrīd bieži bērni ir pāraprūpēti.

Runājot par to, kā pārvarēt bailes, kā kļūt drošākam, Oskars Špickopfs norāda, ka

drosme veidojās procesā, to nevar izaudzināt mājās drošos apstākļos.

Tam piekrīt arī biedrības “Pelēkais vilks” treneris Nils Klints, kuru uzklausām ierakstā.

To, kas viņos raisa bailes, domājot par saviem bērniem, jautājam Rīgas ielās sastaptajiem vecākiem. Par bailēm uzklausām arī pusaudžu domas.