Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz ielūkojamies maz zināmajā, bet svarīgajā grāmatu iespiešanas procesā 18.gadsimtā, kad dienasgaismu ieraudzīja arvien vairāk grāmatu arī latviešu valodā. Pētāim, kur tās drukāja, kas drīkstēja drukāt, kā atšķīrās iespiedēji un izdevēji, un galu galā – kādus 18. gadsimtā izgudrotus drukas principus nenojaušot izmantojam arī šodien. 

“18.gadsimts poligrāfijā – jeb toreiz grāmatu drukā – nebija nekāds lielais atklājumu gadsimts,” stāsta poligrāfijas vēstures pētnieks Artis Ērglis. “Iespiešana lielā mērā notika tāpat kā Gūtenbergs bija izgudrojis. Iekārta bija tāpat ar roku darbināma, varbūt bija nelieli uzlabojumi, piemēram, vieglāk vilkt kloķi, lai radītu spiedienu; uz gadsimta beigām līdzās koka presēm parādījās metāla preses, lai būtu lielāks spiediens. Bet līdz pat gadsimta beigām būtisku izmaiņu nebija, līdz pašā 18.gadsimta nogalē Aloizs Senefelders izgudroja litogrāfiju. Tagadējās Latvijas teritorijā ar zināmiem uzlabojumiem drukāja tāpat kā 16.gadsimtā, Mollīna laikā.

18.gadsimtā bija pazīstami tikai divi iespiedprocesi – augstspiedums un dobspiedums. Vienā attēls veidojas formas augšpusē, otrā – padziļinājumos. Tikai gadsimta beigās Senefelders izgudroja gludspiedumu. Mūsdienās mēs drukājam ofsetā – tas ir viens no gludspieduma veidiem. Bet tā bostonprese, ko mēs redzējām, drukā augstspiedumā tieši tādā pašā veidā, kā to izgudroja Gūtenbergs. Un patiesībā vēl pirms Gūtenberga, mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē, šādā veidā ar ksilogrāfiskām klišejām drukāja arī Senajā Ķīnā. Vecākā saglabājusies grāmata ir no 868.gada. Un augstspiedums kā galvenais iespieduma veids pasaulē paliek līdz pat 20.gadsimta 60.gadiem. Bijušajā PSRS, arī Latvijā – vēl ilgāk, līdz pat 80.gadu vidum.”

Tomēr tieši 18. gadsimts grāmatu drukas nozarē nāk ar vairākiem būtiskiem izgudrojumiem, kurus – varbūt pat nenojaušot par izcelsmi – izmantojam arī mūsdienās, rakstot tekstu datora ekrānā. Ieskatieties burtu fontu nosaukumos! Vai redzat tur, piemēram, “Bodoni” vai “Didot”? Un kā ar 12 punktu burta izmēru, ko bieži izvēlamies? 

“Piemēram, fonta nosaukums “Garamond” – tas ir no Parīzes tipogrāfa Kloda Garamona vārda. Vai “Bodoni” – tas ir Parmas hergcoga iespiedējs 18. gadsimta beigās, par kuru teica: “Džambatista Bodoni – visu karaļu iespiedējs un visu iespiedēju karalis!”. Visus šos uzvārdus mēs varam atrast arī mūsdienu fontu sarakstos.

Īpaši jāizceļ Parīzes tipogrāfs Pjērs Simons Furnjē, kurš pirmais izveidoja vienotu sistēmu burtu izmēriem, standartizēja šriftus. Viņš izveidoja punktu sistēmu, kas ir tik arhetipiska, bet arī šodien mēs burtu lielumu mērām šajā sistēmā – 12 punktu izmērs, 18 punkti, 36 punkti, 72...” atklāj Ērglis. 

Raidījuma ierakstā – arī par to, ko nozīmēja privilēģiju sistēma spiestuvju darbā, kā iespiedēja darbs un izdevēja darbs pamazām kļuva par diviem atšķirīgiem biznesa veidiem, kāpēc Jelgava 18.gadsimta otrajā pusē kļuva par nozīmīgāku grāmatu drukas centru nekā Rīga, un arī – kur šodien Latvijā varam iepazīt un izmēģināt tolaik grāmatu drukā izmantotos principus. 

Vairāk par projektu šeit: