Raidījumā Grāmatai pa pēdām vēršam skatu mūzikas un nošu virzienā. 18. gadsimta otrās puses Rīgas mūzikā spožākais vārds ir komponists Johans Gotfrīds Mītelis, kurš šodien iekļauts Latvijas Kultūras kanonā. Caur līdz šodienai saglabātajām Mīteļa notīm un vēstulēm izzināsim komponista neparasto rokrakstu mūzikā un dzīvē un viņa atstātās pēdas Rīgas kultūrā.

Tas bija 2004. gads, kad vairāki latviešu mūziķi Šveicē dibināja senās mūzikas ansambli “Kesselberg Ensemble” tieši ar mērķi atskaņot un popularizēt Johana Gotfrīda Mīteļa mūziku. 

“Jā, tikai tāpēc, ka man likās, ka Mīteļa mūzika ir jāspēlē: varbūt arī mazliet kā pienākumu, bet arī tāpēc, ka man tā likās tik daiļa!” pērnruden Latvijas Radio 3 “Klasika” stāstīja Bāzelē dzīvojošā latviešu čelliste Ilze Grudule. “Atceros, kad Jāņa baznīcā dzirdēju Mīteļa ērģeļu prelūdijas, gaidot savu uznācienu ar Baha kantātēm, un man bira asaras. Man likās: kā tā var būt, ka tik skaista mūzika šeit, Rīgā, un arī citur ir tik maz spēlēta! Nolēmu: jā, šim komponistam es ik pa brīdim gribu pievērsties. Un tā tas notiek nu jau teju 20 gadu.”

Lai uzzinātu vairāk par Ilzes Grudules atklājumiem Mīteļa pētniecībā šo 20 gadu garumā, šajā raidījumā sazināmies vēlreiz. Ilze neslēpj: jo vairāk pēta, jo vairāk nezināmā atklājas.

“Mītelis ir liela mīkla! Grūtākais, ka ir jāsaliek kopā tā puzle. Nav vienotas informācijas kādā arhīvā: viss ir izmētāts pa dažādām vietām, tajā laikā bija ļoti maz drukātu nošu un citu liecību,” atzīst mūziķe.

Bet kā tad Mītelis vispār kļuva par rīdzinieku, kurš šeit pavadīja visu radošo mūžu un 20 gadus bija Svētā Pētera baznīcas ērģelnieks? Mītelis dzimis 1728. gadā Ziemeļvācijas pilsētā Melnā kā piektais deviņu bērnu ģimenē. Mūziķis bija arī viņa tēvs, kurš bija draugos ar pazīstamo komponistu Georgu Filipu Tēlemanu. Mīteli nereti dēvē par Baha pēdējo skolnieku. Pats meistars gan tolaik jau bija neredzīgs un pēc trīs mēnešiem devās mūžībā. Gara radniecība Mīteli saista ar Baha dēlu Karlu Filipu Emanuelu Bahu.

Rīgā Johans Gotfrīds Mītelis nonāk 25 gadu vecumā un pavada šeit visu radošo mūžu, kas noslēgsies 1788. gadā. Te komponēti gandrīz visi viņa sacerējumi, kuru nemaz nav daudz: tikai ap 30. Mākslas zinātņu doktores Zanes Gailītes grāmatā „Par Rīgas mūziku un kumēdiņu spēli”, kurā aprakstīta mūzikas un teātra dzīve Rīgā 16.-18.gadsimtā, lasāms fragments no Mīteļa pārdomām par radošo procesu, kas atrodams 18. gadsimta ievērojamā angļu mūzikas kritiķa un ceļotāja Čārlza Bērnija “Muzikāla ceļojuma dienasgrāmatā”.

Ilze Grudule atceras, ka savulaik jutusi zināmu skepsi pret Mīteļa mūziku: kāpēc pievērsties viņam, ja šo pašu stilu tik spoži pārstāv labāk zināmais Karls Filips Emanuels Bahs?

Mīteļa mūzika ir sarežģīta un to uzsvēruši arī viņa laikabiedri un 18. gadsimta mūzikas apskatnieki. Ilze Grudule kā ārkārtīgi interesantu liecību piemin komponista priekšvārdu Hamburgā izdotajām 45 “Odām un dziesmām”, kurā viņš stāsta par savu mūziku.

Lielam virtuozam vajadzēja un joprojām vajag būt ne vien taustiņinstrumentālistam, bet jebkuram Johana Gotfrīda Mīteļa mūzikas atskaņotājam. Mīteļa nošu raksts izskatās kā smalkas mežģīnes, cik daudz sīku nošu un sarežģītu pavērsienu ir šajā mūzikā. To atzīmē arī diriģents Māris Kupčs, kurš uz tikšanos paņēmis līdzi kopiju no Mīteļa koncerta diviem fagotiem.

“Kaligrāfisks rokraksts – citādi jau nevar saprast, ko spēlēt. Kā redzat, tur viss ir tādā “jaunaudzē” aizaudzis ar tik daudz notīm! Viņam ir ļoti daudz izrotājumu. Mītelis ir tik izsmalcināts, ka neļauj izpildītājam daudz no sevis likt klāt. Viņš visu jau ir izornamentējis, jo viņš zina, kā ir pareizi, kāds tas stils ir. Tāpēc viņš ir tik grūts! Lūk, šis koncerts diviem fagotiem: šausmīgi grūts! To pamanīja pavisam nesen, 20.gadsimta 90.gados. Tātad Rīgā šo kāds ir spēlējis un varējis nospēlēt! Jo tas, ko viņš ir sarakstījis, nu tas ir...” apbrīnā nopūšas senās mūzikas pētnieks un diriģents Māris Kupčs.

Johana Gotfrīda Mīteļa dzīves laikā izdotu darbu ir maz. Piemēram, Hamburgā izdotās “Odas un dziesmas”, duets divām klavierēm iznācis tolaik ietekmīgajā Hartknoha izdevniecībā, bet, piemēram, ērģeļu darbi, pēc diriģenta Māra Kupča teiktā, cauri gadsimtiem saglabājušies  šī virtuozā Pēterbaznīcas ērģelnieka paša roku rakstītajos manuskriptos un izdoti tikai 20.gadsimtā.

Bet tieši rokrakstu oriģināli ir īstais atradumu lauks senās mūzikas pētniekiem un izpildītājiem. Tie daudz pastāsta gan par komponista domu gājienu, gan atrisina dažādas mīklas, ko var radīt vēlāki redaktoru apstrādāti izdevumi. Un šeit interesanti stāsti ir abiem mūsu šī raidījuma sarunbiedriem. Māris Kupčs rāda kopiju titullapai no kantātes, ko Mītelis rakstījis Parheimas baznīcas ērģeļu iesvētīšanai, uz kuras viņa rokrakstā rūpīgi uzskaitīti visi atskaņojumam vajadzīgie instrumenti un mūziķu spēki. Tas atbild uz jautājumu, vai katrai partijai vajadzīgs viens vai vairāki izpildītāji.

Vairums Johana Gotfrīda Mīteļa nošu partitūru šodien glabājas Berlīnē, nevis Rīgā. Māris Kupčs stāsta, ka tās vēlāk nopircis un Vācijā nogādājis vācbaltiešu mūziķis un kolekcionārs Georgs Pēlhavs. Bet Mītelis ir un paliek spoža parādība tieši Rīgas 18. gadsimta otrās puses mūzikā, un šodien viņa vārds iekļauts arī Latvijas kultūras kanonā.

Laikā, kad Rīgā dzīvo un strādā Johans Gotfrīds Mītelis, šeit tāpat kā visā Eiropā ienāk un attīstās apgaismības idejas. Savas filozofiskās domas pamatus te briedina Mīteļa vārdabrālis Johans Gotfrīds Herders, iznāk vecā Stendera grāmatas, straujus apgriezienus uzņem Stefenhāgenu izdevniecība – šie ir tikai daži no mūsu vēstures stūrakmeņiem 18.gadsimta otrajā pusē.

Plašāk par projektu šeit: