Šodien raidījumā viesojamies Tallinas pilsētas arhīvā, kurā iepazīstam vecāko drukāto tekstu igauņu valodā – 1535. gadā Vitenbergā iespiesto luterāņu katehismu (Wanradt-Koell Catechism, 1535). Katehisma teksts ir drukāts paralēli igauņu un lejasvācu valodās – par šo populāro pieeju stāstījām jau raidījumu cikla pirmajā epizodē, kad kopā ar vēsturnieku Gustavu Strengu iezīmējām pirmā latviešu valodā drukātā teksta pēdas Lībekā.

Šoreiz raidījuma padomdevēja ir Tallinas pilsētas arhīva pētniece, vēsturniece Tīna Kala (Tiina Kala), pie kuras, verot senatnīgās arhīva koka durvis, dodamies ciemos.

Katehisma lejasvācu tekstu darinājis Nigulistes baznīcas mācītājs Simons Vanrads, to igauņu valodā pārtulko Tallinas Svētā Gara baznīcas mācītājs Johans Koells. Pateicoties Koella centieniem, tieši šajā baznīcā pirmoreiz tiek iesākta dievkalpošana tikai igauņu valodā. No 1536. līdz 1600. gadā tur par mācītāju kalpo Baltazars Rusovs.

Gan igauņu, gan latviešu un lejasvācu valodas, kādas tās eksistēja 16. gadsimtā, Tallinas pilsētas arhīva pētniece Tīna Kala nosauc par „vernakulārajām” valodām. Tātad, tādām, kuras raksturīgas kāda novada vietējo iedzīvotāju valodām, kas atšķiras no literārās valodas. Bija noteiktas liturģijas daļas, kurās pieminētās valodas netika izmantotas, to vietā tika skandēta latīņu valoda. Un tomēr, vernakulārās valodas izmantoja baznīcas ikdienas dzīves norisēs – proti, laju (neordinētu reliģiskās kopienas locekļu) saziņā ar garīdzniekiem.

Tallinas pilsētas arhīvs, kurš atrodas vecpilsētas sirds, sacīsim tā, nomalē, darbība sākās līdz ar pilsētas domes arhīva juridisko dokumentu krājuma apkopošanu 13. gadsimta pirmajā pusē. Agrākie saglabājušies rātes dokumentu saraksti ir no 17. gadsimta vidus. Arhīvu materiālu kā vēsturisku dokumentu organizēšanu, zinātnisku izpēti un pārpublicēšanu 1840. Gadā uzsāka Tallinas pilsētas domes maģistrāts un bijušais Tartu Universitātes profesors Frīdrihs Georgs fon Bunge.

Pilsētas arhīvs kā publiski pieejama institūcija tika atvērta 1883, tad arī darbā tiek pieņemts pirmais pastāvīgais pilsētas arhivārs Teodors Šīmanis.

20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē Tallinas pilsētas arhīvs kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Igaunijas vēstures izpētes centriem. Lielu ieguldījumu tajā devis Tallinā dzimušais dāņu izcelsmes vēsturnieks Pauls Johansens. Kopš 1933. gada arhīvā darbojās Tallinas Vēstures biedrība, un līdz 1937. gadam Pilsētas arhīvs darbojās arī kā Pilsētas muzejs.

Otrā pasaules kara laikā, Padomju Savienības armijas veiktās bombardēšanas rezultātā no 1944. gada martā tika iznīcināta Arhīva ēka, kura tobrīd atradās Rītli ielā kopā ar lielu skaitu jaunāku laiku arhīvu materiālu. Arhīva vecākā daļa - Domes arhīvs - tālredzīgi tika evakuēta un bombardēšanā palika neskarta. 1944. gada vasarā un rudenī daļa Domes arhīva un citi senāki arhīva materiāli pēc vācu okupācijas varas iestāžu rīkojuma tika nosūtīti uz Vāciju. Šie ieraksti Tallinas pilsētas arhīvā atgriezās 1990. gada oktobrī.

Tiktāl par Tallinas pilsētas arhīvu, un tagad – pāris skaidrojošas ievilces par to, kas ir katehisms.

Katehisms jeb senākā formā katķisms tiešā pārnesumā no grieķu vārda cilmes: κατήχησις nozīmē 'mutiska apmācība'. Tas ir kristīgās ticības mācības izklāsts, pārsvarā jautājumu un atbilžu formā. Protestantu, it īpaši luterāņu katehisms ir veidots kā īsa un viegli uztverama mācību grāmata, kas iepazīstina ar galvenajiem uzskatiem konkrētās konfesijas rīcības motīvos ticības praksē. Runājot par pirmo katehismu latviešu valodā, par to stāstījām raidījuma pirmajā epizodē. Atgādinot: 1525. gadā kad Lībekas domkapitula dekāns Johanness Brands savā protokolā raksta, ka Lībekas pilsētas rāte iebraucamajā vietā “Pie zelta raga” likusi aizturēt koka mucu, pilnu ar luterāniskām grāmatām vienkāršajā livoniešu, latviešu un igauņu valodā. Protokolā minēts, ka grāmatas tikušas sadedzinātas, taču skaidru pierādījumu par to nav, tāpat nav atrasts neviens 1525. gada izdevuma eksemplārs.

Senākais katehisms, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir nīderlandiešu jezuīta Pētera Kanīzija latviski tulkotais un 1585. gadā Viļņā, jezuītu kolēģijas izdotais katoļu katehisms „Kristīgā pamācīšana no tiem papriekš galvas gabaliem Kristītās mācības. Priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem”. Tā kā Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka, zviedru karaspēkam ieņemot Rīgu, 1621. gadā tika pārvietota uz Zviedriju, Kanīzija katehisms ietilpst Upsālas Universitātes bibliotēkas krājumā Zviedrijā, līdz ar citiem izdevumiem veidojot vienu no senākajām grāmatu kolekcijām šajā augstskolā.

Savukārt 1588. gadā Nikolajs Mollīns Rīgā atvēra pirmo grāmatu spiestuvi, kurā iespieda luterāņu katehisma otro izdevumu.

Atzīmējot 400. gadadienu kopš Vanrada-Koella katehisma, Igaunijas meistari 1935.gadā iespieda apzeltītu bronzas medaļu, uz kuras aversa bija attēlota sēdoša sieviete, kura lasa grāmatu, savukārt viņai kreisajā pusē stāv bērns un arīdzan lasa no tās. Iespējams, autori metaforiskā veidā vēlējās sievietes rokās ielikt tieši šī katehisma eksemplāru, no kura vienīgās liecības ir aplūkojamas Igaunijas pilsētas arhīvā.

Stāstīja un iepazīstināja arhīva pētniece Tīna Kala un Nigulistes baznīcas muzeja Svētā Nikolaja baznīcā direktors, mākslas vēsturnieks Tarmo Sārets.