„Tā ir bijusi ļoti laimīga satikšanās” – atzīst sieviete, kuras ģimenē aug glābējsilītē atrasts bērniņš. Gan viņas, gan citu cilvēku stāsti raidījumā „Īstenības Izteiksme”, kas veltīts Glābējsilītes projekta 10.gadadienai.

Latvijas Radio sazinājās ar Jelgavas slimnīcu, kur ārste Raita Gulbinska pastāstīja, ka glābējsilītē atstātā meitenīte šobrīd atrodas slimnīcas Bērnu nodaļā un pēc pirmās ārstu apskates viņa novērtēta kā vesels bērns

Tas ir fragments no sižeta pirms diviem gadiem, kad Jelgavas glābējsilītē tika atstāta 4 dienas veca meitenīte. Vesela, tīrās drēbēs, līdzi bija ielikts piena maisījums, pamperi, krēms un zaļa sedziņa.

Tiklīdz šī ziņa parādījās atklātībā, sociālajos portālos sabira komentāru gūzma – gan glābējsilīti atbalstoši, gan ļoti asi noliedzoši – un šāda diskusija glābējsilītes ideju ir pavadījusi visus tās 10 pastāvēšanas gadus.

Vieni uzskata, ka šāda iespēja palīdz saglabāt bērna dzīvību, un tas ir pats galvenais, citi savukārt nebeidz kritizēt, uzsverot, ka tas ir klajš akcepts mūsu sabiedrības amoralitātei.

Tiesa, diskusijas pa gadiem ir kļuvušas mazliet rimtākas, jo nav piepildījušās daudzu sākotnējās prognozes, ka tad jau bezatbildīgi vecāki pie glābējsilītēm stāvēs gluži vai rindā. 10 gadu laikā glābējsilītēs atstāti 47 jaundzimušie:

Tagad skatoties atpakaļ tos pirmos sižetus, es arī saprotu tās bažas, jo tas bija krīzes laiks un varēja būt visādi, bet projekts to neizjuta.

Tā ir „Glābējsilītes” projekta vadītāja Laura Zvirbule:

47, protams, ir daudz, bet tai pat laikā tas nav 11 bērni mēnesī, kā to prognozēja iepriekš, un rindā neviens nestāv. Acīmredzot tas arī nav tāds lēmums, ko pieņem – gāju garām – atstāju. Un galvenais ir tas, ka Glābējsilīte ir savus divus lielos mērķus absolūti piepildījusi.

Kādi ir šie īstenotie mērķi? Kādās situācijās un dvēseles stāvokļos cilvēki izšķiras par šo soli - atstāt bērnu glābējsilītēs? Kā bērniem klājas jaunajās ģimenēs? – par to stāsts raidījumā.

Trauksmes signāls, kas savulaik rosināja ideju par glābējsilīšu izveidi, bija viena gada laikā atrasti 11 miruši zīdaiņi. Pirmo glābējsilīti uzstādīja 2009. gada septembrī Rīgā, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā. Pirmo bērnu tajā ielika Ziemassvētkos, un tas bija trīs dienas vecs puisītis, kuram šogad aprit 10 gadu. Šobrīd Latvijā darbojas 8 glābējsilītes:

Laura Zvirbule:

Glābējsilītes projekts sevi jau ar pirmo ielikto bērnu sevi attaisnoja un neviena glābējsilīte nav palikusi tukša.

Kad zīdainīti ieliek glābējsilītē, viņš vispirms nonāk mediķu aprūpē, līdztekus par to informē arī policiju un Bāriņtiesu. Policija skaidro, vai nav kādu kriminālu apstākļu, Bāriņtiesa savukārt kārto bērna juridisko statusu, tostarp, bērna nodošanu adoptētāja aprūpē līdz adopcijas apstiprināšanai

Tātad par šo bērnu, kuram nav vecāku, kas ir atradenis, tiek informēta arī Labklājības ministrija, kas ir adopcijas datu turētāja. Tiek noziņots, ka šāds bērns ir, ko var adoptēt, un Labklājības ministrijā ir saraksts ar ģimenēm, kas grib adoptēt bērnu šādā jaundzimušā vecumā.

Procesa gaitu skaidro Rīgas Bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle:

Vairums gadījumos divu nedēļu laikā bērns jau ir ģimenē. Ja bērns vēl atrodas ārstniecības iestādē, tad šī te ģimene, kurai dots norīkojums iepazīties ar bērnu, ārstniecības iestādē var uzturēties ar viņu kopā.

Glābējsilīte tiešām ir glābēja arī tādēļ, ka dod iespēju bērnam ģimenē nonākt tik ātri – uzskata kāda māmiņa, kuras ģimenē aug Glābējsilītes bērns un kuru man bija iespēja satikt. Viņa ir pārliecināta – zīdaini ļoti dziļi ietekmē viss, kas ar viņu notiek, tādēļ viņa interesēs ir pēc iespējas ātrāk nokļūt drošā vidē, nevis tikt mētātam no un vienas institūcijas uz otru.

Ar mammu, kuras ģimenē aug viens no glābējsilītes bērniem, sarunājam satikties pie viņas mājās. Viņas izvēle ir neatklāt savu un bērna personību, viņa lūdz neierakstīt arī viņas balsi, tādēļ nolemjam, ka aprunāsimies un es pēc tam to atstāstīšu.

Dzīvoklis ir ļoti mājīgs, un lai arī bērns ir bērnudārzā, var ļoti labi sajust viņa klātbūtni. Dzīvoklī daudz rotaļlietu, fotogrāfiju, pie galda bērna krēsliņš.

Sieviete stāsta, ka viņiem ar vīru savu bioloģisko bērnu nav, rindā uz adoptēšanu viņi gaidīja ilgi. Tad bija zvans no Labklājības ministrijas par iespēju pieteikties uz glābējsilītē atstātu zīdaini, un apmēram nedēļas laikā viņi jau varēja paņemt viņu pirmsadopcijas aprūpē.

Kad viņa ar vīru pirmo reizi satika mazuli, viņš mierīgi čučēja ratiņos, un teju uzreiz bija skaidrs, ka tā ir ļoti laimīga satikšanās. Glābējsilītē viņš bija atstāts siltā guļammaisā, jo bija vēss laiks, bet tas arī viss – nekā cita viņam līdzi nebija. Mamma stāsta, ka mazais aug ļoti aktīvs un zinātkārs, neiztiek arī bez palaidnībām, tātad kopumā ir ļoti tipisks bērns. Ģimenei viņš pilnībā ir savējais. Lai arī sieviete cenšas runāt atturīgi un lietišķi, ik pa laikam viņas acīs iezogas miklums, bez vārdiem atklājot, cik emocionāli svarīgi tas viņai viss ir.

Kad bērns paaugsies, visdrīzāk skolas vecumā, ģimene viņam atklās patiesību par viņa izcelsmi. Centīsies darīt to pēc iespējas pārdomāti. Visvairāk negribētos, lai viņš to uzzinātu no citiem, kas varētu būt sevišķi traumatiski. Sieviete vairākkārt uzsver – viņai ļoti gribas ticēt, ka bērnu atstāt glābējsilītē bioloģiskajiem vecākiem nav viegls lēmums. Par to liecina kaut vai tas, ka dažkārt zīdaiņiem viņi ieliek līdzi kādas mantiņas vai zīmītes. No sievietes atvados lielā pateicībā, jo, lai arī anonīmi, viņa vienīgā no glābējsilītes bērnu vecākiem piekrita ar mani tikties.

Glābējsilītes projekta vadītāja Laura Zvirbule stāsta, ka citkārt bērns tiek ielikts tikai ar to, kas viņam mugurā, bet citkārt tiešām viņam līdzi ieliek drēbes, mantas, kā arī zīmītes gan ar emocionālu, gan tīri praktisku saturu – kādas medicīniskas manipulācijas viņam veiktas, kādā datumā, laikā un apstākļos viņš ir dzimis. Piemēram, jaunākais bērns ir bijis divas stundas vecs un dzimis mājdzemdībās.

Tā kā pamatā cilvēki, kas ieliek bērnu glābējsilītē, paliek pilnībā anonīmi, tad viņu stāstus uzzināt nevar, bet ir cilvēki, kas grib pastāstīt par savu situāciju, un zvana vai raksta uz glābējsilītes e-pastu, dažus no tiem atklāj Laura Zvirbule:

Stāsti ir dažādi. Sākot ar ļoti emocionāliem par to, ka ir izvarošanas rezultātā iestājusies grūtniecība un meitene ir ļoti ticīga un viņa izvēlas nevis abortu, bet saglabāt grūtniecību ar cerību, ka viņa iemīlēs šo bērniņu, bet, diemžēl, tas neizdodas, un viņa sajūt sevī lielu naidu pēc dzemdībām, ar ko viņa nespēj tikt galā, un tad viņa izvēlas, ka viņa atstās glābējsilītē, jo bērns nonāks pie mīlošiem vecākiem, un viss viņam dzīvē būs kārtībā.

Ir arī stāsti par mammas slimošanu, ka viņa tūlīt pēc dzemdībām uzzina smagu diagnozi un saprot to, ka vienīgais ceļš viņai kā vientuļajai mātei ir atstāt bērnu glābējsilītē.

Gan arī līdz tam, ka viens bērniņš ir atbraucis pie mums no Krievijas pār robežu, jo tajā laikā Krievijā vēl nebija atvērtas glābējsilītes un sieviete kā grūtniece ar vilcienu atbrauca, piedzemdēja Latvijā un pēc tam aizbrauca atpakaļ uz Krieviju.

Glābējsilītē ieliktā bērniņa bioloģiskajiem vecākiem sešu mēnešu laikā vēl ir iespēja pārdomāt un atgriezt bērnu ģimenē atpakaļ. Rīgā ir bijuši četri šādi gadījumi, visos tajos Bāriņtiesā vērsās sievietes. Viņām bija jāveic DNS analīzes maternitātes noteikšanai, bet, ja pārējie fakti sakrita, sievietei vēl pirms analīžu rezultātiem tika dota iespēja bērnu barot ar krūti. Katrs šis gadījums bija unikāls, bet tos visus vienoja sievietes izmisuma sajūta, kad viņa ielika zīdaini glābējsilītē, – atzīst Rīgas Bārtiņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle:

Izmisums par to, ka bērns ir slims. Vizuāli redzams, ka bērns ir slims. Izmisums par to, ka mīļotais vīrietis pamet. Vai tieši vīrietis ir tas, kurš atved uz "Baby Box". Sieviete varbūt gribētu bērnu paturēt, bet vīrietis nē. Tādējādi šai sievietei ir vajadzējis apdomāt, ka šis bērns ir svarīgāks nekā bērna tēvs.

Tad ir bijis gadījums, ka mammīte ir nepilngadīga un arī viņai ir izmisums, kaut arī pēc tam viss nokārtojās.

Mēs zinām šos stāstus par četriem gadījumiem, ar to varam domāt, ka arī tie citi stāsti varētu būt analoģiski, kāpēc sieviete savu jaundzimušo atstāj.

Mēs arī sekojam līdzi, kā šīm sievietēm veicas ar bērnu audzināšanu. Ņemot vērā šo apstākli, ka ir bijis kaut kas nestabils šajā ģimenē, mēs parasti pārbaudām, vai tiešām viņai ir, kur iet dzīvot, vai viņai tiešām ir tas atbalsts, par ko viņa stāsta – no draugiem, ģimenes. Mēs pārbaudām šos apstākļus bērna drošībai un arī, lai saprastu, ko mēs vēl šai mammai varam piedāvāt, kādu atbalstu. Bet visi šie četri atgriešanas stāsti, kas mums ir bijuši, ir veiksmīgi.

Pats pirmais gadījums, kad sieviete izteica vēlmi atgūt bērnu, gan nebeidzās laimīgi, Inese Ērgle to vēl joprojām atminas ļoti spilgti:

Tas bija bērns, kas tomēr palika. Atnāca jauna sieviete. Ja nemaldos – viņai jau bija viens vai divi bērni, viņa kopā ar savu vīru dzīvoja vīra vecāku dzīvoklī. Un vīra vecāki bija pateikuši, ka mums vairāk vietas nav. Viņi nebija nelabvēlīga ģimene, bet viņi uzskatīja, ka viņiem trešajam bērnam tomēr vietas nav. Mazbērnam. Un tad vīratēvs bija šo te mammīti vedis, viņa bija bērnu ielikusi glābējsilītē. Un tad šī te mamma tā kā pati bija „atmodusies” pēc tā bērna ielikšanas un nāca pie mums vaicāt, kā viņa varētu viņu atgūt. Ka viņa tagad sāks pati savu atsevišķu dzīvi no vīra vecākiem. Nu, lūk, un šai te mammai nebija savu iztikas līdzekļu. Tad mēs „pieslēdzām” sociālo dienestu, kas atmaksāja DNS analīzes, mēs visādi mēģinājām to ģimeni uzturēt emocionāli un kā vēl var palīdzēt, lai tas bērns nonāktu ģimenē. Šis te bērniņš, protams, gaidīja un nesagaidīja tomēr mammu. Mamma ar visām savām DNS analīzēm pie mums tomēr vairs neatnāca. Nu šim bērniņam tas adopcijas process mazliet vēlāk notika nekā citiem.

Ļoti svarīgs aspekts – pie katras glābējsilītes ir atrodams diennakts telefona numurs, uz kuru sieviete var zvanīt un lūgt palīdzību, tādējādi iespējams mainot savu lēmumu un paliekot ar bērnu kopā.

Šo palīdzību pa telefonu nodrošina gan krīzes centri, gan citas institūcijas, kā arī konkrēti cilvēki, viņu vidū ir Kaspars Udrass, kura telefona numurs ir pie Madonā esošās Glābējsilītes. Kaspars Udrass ir veterinārārsts, arī Madonas novada domes deputāts:

Kaspars Udrass:

Kas mani Glābējsilītes idejā uzrunāja? Es atcerējos bērnību, ka vienreiz es vēl kā mazs puika dzirdēju ziņās gadījumu, ka mazs bērniņš tika atrasts miskastē. Tas mani toreiz ļoti satricināja. Un, kad es uzzināju par Glābējsilīti, man likās, ka šis ir veids, kā tādus gadījumus nepieļaut.

Kāpēc es to savu telefonu esmu atļāvis likt? Visi to uzskata par lielu uzupurēšanos, bet es gribētu teikt, ka tas ir mazākais, ko es varēju darīt, lai to procesu atbalstītu. Tas man nav grūti vai apgrūtinoši.

Madonā glābējsilīti atvēra pirms septiņiem gadiem un pa šo laiku Kaspars Udrass uzklausījis trīs sievietes, kuras palikušas ar bērnu kopā. Visām viņām tajā brīdi akūti svarīgi bija tīri praktiskas dabas jautājumi:

Kaspars Udrass:

Zvani bija sociāla rakstura. Ko man darīt, kur man iet. Pārsvarā tādi Bāriņtiesas un sociālā dienesta atbildības jautājumi, kurus es centos paskaidrot un pēc tam arī es viņas savedu kopā ar atbildīgajiem cilvēkiem. Tā es to nokārtoju.

Madonas glābējsilītē septiņos gados savukārt atstāti četri jaundzimušie, par ko Kaspars Udrass atzīst – viņš īstenībā nebija gaidījis, ka tā notiks. Priekš nelielās Madonas viņam tas šķiet liels skaits, bet varbūt, ka mazuļi atceļojuši arī no kādām citām – tuvākām vai tālākām vietām.

Iespējams, tieši glābējsilītes esamība deva viņiem iespēju dzīvot – un tas ir bezgala svarīgs arguments šī projekta nepieciešamībai, – uzskata Kaspars Udrass.

Tieši tas ir viens no diviem lielajiem mērķiem, kas piepildīts 10 gadu laikā - atzīst projekta vadītāja Laura Zvirbule:

Otrs lielais mērķis bija – rosināt sabiedrībā diskusiju par bērna vērtību, par ģimenes vērtību, par savstarpējām attiecībām, un šī te diskusija „paceļas” katru reizi, kad mazulis tiek atstāts, un tas ir labi, jo tas ir mirklis, kurā ikviens var paskatīties sev apkārt, paskatīties, kā iet kaimiņiem un novērtēt to, ka mēs esam viens otram blakām un pasniedzam to palīdzīgo roku, ja vien vajag.

Projekta asajiem pretiniekiem, kuri glābējsilītes uzskata par bezatbildības veicinātājām un deklarē, ka bērnam ir jāaug bioloģiskajā ģimenē, Laura Zvirbule atbild, ka tas viss ir pareizi, bet realitātē diemžēl bieži vien notiek citādi.

Un Latvija ar šo realitāti nav unikāla, tāpēc glābējsilītes darbojas ļoti daudzās valstīs. No Baltijas valstīm gan Latvija bija pirmā, kas atvēra glābējsilīti, dažus mēnešus vēlāk sekoja Lietuva, bet Igaunija to vēl tikai plāno darīt.