19.gadsimta bibliotēku mājvietas. Kristīnes Zaļumas eseja.

Kā tikām no grāmatu skapja līdz ēkai tai tālajā 19.gadsimtā. No senatnes pārmantotas tradīcijas glabāt grāmatu krājumus atsevišķā telpā vai pat īpaši šim mērķim celtā ēkā arvien vairāk nostiprinājās 19.gadsimtā. grāmata Strauji kļuva par mākslas un kultūras priekšmetu, bet lasītāji kļuva mūsdienīgi, jo literatūras saturs pamazām zaudēja reprezentatīvo un elitāro nozīmi, kas būtiska bija iepriekšējos laikmetos.

Vairums lasītāju deva priekšroku lektīrai, kas nodrošināja katra sabiedrības indivīda konkrētās vajadzības, gan emocionālās, gan intelektuālās, gan sabiedriskās, un, protams, privātās. Cilvēku lasīšanas paradumus un to nostiprināšanos vistiešāk ietekmēja arī tas, kāda telpā un cik ērtos un patīkamos apstākļos viņš lasīja grāmatu vai avīzi. Visos laikmetos katra konkrētā lasītāja mikrotelpu neuzkrītoši, bet neatlaidīgi ietekmējusi arī komunikācijas telpa, kas atbilstoši sabiedrības interesēm un vajadzībām, bijusi gana atšķirīga. Tas noteica arī lasāmvielas apjomu un saturu katrā privātās vai sabiedriskās bibliotēkas namā, arvien biežāk grāmatu krājumiem atvēlot ne tikai grāmatu skapi vai plauktu, bet iekārtojot arī atsevišķas telpas.

Šajā laikā vērojama divu veidu attieksme pret grāmatām: tās arvien vairāk pirka, lai lasītu, rādot paraugu citiem rīkoties līdzīgi, otra attieksme - to aizvien pirka, lai noliktu labi redzamā plauktā  un sajustu grāmatas īpašo tuvumu