Aktieri, kuri vairs nav lielo teātru štatā

Tuvojas teātra sezonas noslēgums. Kā klājas tiem aktieriem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir vai nu paši atstājuši vai bijuši spiesti atstāt savas ilggadējās darba vietas tā sauktajos lielajos repertuāra teātros – par to plašāk raidījumā „Īstenības Izteiksme”.

Gatis Gāga:

Mani sauc Gatis Gāga. Tagad varētu teikt, ka esmu dārzkopis ar hobiju aktieris. Ja pirms tam bija otrādāk – pamatdarbs bija teātrī un ābeļdārzs un ābolu audzēšana bija tāds kā hobijs, tad tagad šīs abas nodarbes apmainījušās vietām”.

Vēl aptuveni pirms diviem gadiem Gatis sevi pirmkārt būtu pieteicis kā Jaunā Rīgas teātra aktieri. Diemžēl viņš bija viens no tiem sešiem aktieriem, ko 2017.gadā teātri reorganizējot, mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis atbrīvoja no darba. Ja pārējie piekrita palikt ārštatā, tad Gatis Gāga no teātra aizgāja pilnībā.

Kā viņam un arī citiem bijušajiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem klājas šobrīd, un ko Latvijā vispār nozīmē būt aktierim brīvmāksliniekam – par to šodien raidījumā „Īstenības Izteiksme”, ko veidoju es, Baiba Kušķe.

Gata Gāgas balss skan populārajā simtgades animācijas filmā „Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”. Viņš piedalījies arī citos simtgades projektos – filmā „1906.” un seriālā „Sarkanais mežs”. Spēlē izrādē „Heda” Ģertrūdes ielas teātrī un izrādē „Antālija” Cēsu Mazajā teātrī.

Uz interviju Latvijas Radio Gatis Gāga ierodas tieši no lidostas, tikko atlidojis no Igaunijas:

Gatis Gāga:

Jā, es tur biju uz kastingu vienai igauņu filmai par spiegiem un čekistiem, un tagad gaidīsim atbildi, vai apstiprinās vai nē.

Novembrī savukārt Gati Gāgu redzēsim vienā no vadošajām lomām filmā „Dvēseļu putenis”:

Gatis Gāga:

Es esmu Konrāds. Viens no galvenā varoņa tuvākajiem līdzgaitniekiem. Viņš filmā ir zemnieks no Latgales puses. Iespējams, ka ļoti atbilstošs tēls kaut kādai manai iekšējai būtībai un manam vizuālajam tēlam.

Gatim netrūkst piedāvājumu kā aktierim, kaut arī pats sevi viņš īpaši neeksponē. Vienkārši tam nav laika, jo darbs dzen darbu viņa lauku saimniecībā Ugālē, kur trijos hektāros viņš iekopis ābeļdārzu. Vēl līdz pat marta sākumam viņš tirgoja pērn izaudzētos ābolus, bet tagad pārdošanā palikusi tikai sula, ko Gatis savā Facebook lapā reklamē kā saldu un gardu kā nektāru un ambroziju kopā ņemtu:

Baiba Kušķe: „Cik ābolu šķirņu jums ir?”

Gatis Gāga:

Vispār nomināli četrpadsmit, bet ir šķirnes, ko pārstāv tikai dažas ābeles, tā kā pamatā ir kādas sešas septiņas.

Baiba Kušķe: „Kādas ir pašas populārākās?”

Gatis Gāga: „”Tīna” diezgan labi iet. Tā tāda pilnīgi salda šķirne vispār bez ābolskābes. Tad ir klasiskais „Auksis”, „Zarja Alatau”, „Delikatese”, „Iedzēns””.

Tuvākajā laikā Gatis plāno savā dārzā ieviest lielāku šķirņu dažādību – uz esošajām ābelēm uzpotēt gan pavisam jaunas, perspektīvas šķirnes, gan arī vecās labās, kā piemēram, sīpoliņš, ko atceramies no savu vecvecāku dārziem:

Gatis Gāga: „Plāni lieli, skatīsimies, kā izdosies īstenot”.

Saimniecību Ugālē savās dzimtajās mājās Gatis Gāga sāka veidot pirms 18 gadiem, jo kaut kur zemapziņā bija doma, ka viņam kā aktierim varbūt kādreiz būs vajadzīgs plāns B. Pirms diviem gadiem arī pienāca šis brīdis, ko joprojām aktieris atceras ar lielu rūgtumu:

Gatis Gāga: „Sajūtu pirms diviem gadiem varētu noraksturot divos vārdos – zemiski un pretīgi. Veids, kā tas notika, nebija korekts, taisnīgs un tamlīdzīgi. Bet arī jau tikko tas notika, es neļāvos izmisumam, baigi nebēdājos. Man jau arī tomēr bija tā „aizmugure”.

Tagad varu teikt, ka uzskatu to par vērtīgu notikumu, kas ļāva man gan paskatīties uz tobrīd tuvumā esošiem cilvēkiem no citas puses, gan arī, kas nav mazsvarīgi, iepazīt to dzīvi otrpus – kā jūtas tie aktieri, kuri nav teātra štatā. Kāda ir likumdošana, nodokļu sistēma attiecībā uz šiem cilvēkiem. Tā kā tas ļoti vērtīgi”.

Baiba Kušķe: „Ko jūs šajā ziņā secinājāt?”

Gatis Gāga: Ka tomēr sistēma ir mazliet vairāk vērsta uz to, ka aktieri, kas nav štatā nevienā teātrī, ka viņi tiek no valsts puses uzlūkoti mazliet kā otrās šķiras aktieri, kas daudzos gadījumos, manuprāt, absolūti neatbilst patiesībai”.

******

Fragments no video:

Čau! Mani sauc Liena. Es gribētu ļoti uztaisīt izrādi, kuru varētu apmeklēt cilvēki, kuri neredz, vai tādi, kuriem ir atņemtas kādas maņas. Lai es to varētu izdarīt, es gribētu pie mums uz Rīgu uzaicināt no Lietuvas Sajūtu teātra vadītāju Karolīnu, kura novadītu šeit meistarklases.

Gada sākumā Liena Šmukste šādu aicinājumu izplatīja kolektīvajā ieguldījumu platformā „Projektu Banka”. Viņai izdevās savākt vajadzīgo finansiālo atbalstu meistarklasēm, un tā rezultātā aprīlī tapa arī viņas pašas veidotā Sajūtu izrāde „Grāmata – zīme”. Tas ir viņas maģistra darbs režijā, kam šobrīd viņa raksta teorētisko daļu un jūnijā viņai būs maģistra darba aizstāvēšana.