Aprit 30 gadi kopš Tjaņaņmeņa laukuma slaktiņa Ķīnā

Vīrietis izplestām rokām nostājies tanku kolonnas priekšā. „Tanku vīrs” jeb fotogrāfijā redzamais vīrietis, ir kļuvis par drosmes simbolu, bet fotogrāfija kopš tās uzņemšanas brīža Ķīnā tiek cenzēta. Tā uzņemta 1989. gada 5.jūnijā. Tjaņaņmeņa laukumā. Tieši tur pirms 30 gadiem notika protesti, kas pēc armijas centieniem tos apspiest, beidzās ar vairāku tūkstošu cilvēku nāvi. Šie cilvēki iestājās par demokratizāciju. Stāsta Rihards Plūme.

Ir 1989. gada aprīļa pēdējās dienas. Vēl nesen miris Ķīnas Komunistikās partijas bijušais ģenerālsekretārs Hu Jaobans. Pekinā esošajā Tjaņaņmeņa laukumā pamazām pulcējas cilvēki, lai viņu pieminētu. Laukumā ierodas arvien vairāk iedzīvotāju, pārsvarā studenti. Tieši viņu vidū Jaobans ieguvis popularitāti, un kļuva par politiskās liberalizācijas kustības simbolu. Cilvēki būvē teltis, soļo ar plakātiem, dzied. Daži uzsāk badastreiku. Pretpartejiski saukļi formulēti netiek. Dienām ejot, Tjaņaņmeņa laukumu pamazām piepilda vairāk nekā miljons cilvēku.

Daži Ķīnas Valsts padomes locekļi saprot, ka pilsoņu karš drīz vien kļūs par nenovēršamu realitāti un protesti apdraud kompartiju. Ķīnas valdība visvairāk baidās no sabiedriskām nekārtībām, jo tās noved pie haosa. Savukārt cīņā ar haosu visi līdzekļi ir labi, jo haoss nodara ļaunumu visiem. Laukuma virzienā sāk doties armijas vienības, cilvēki starp tām lavierē, sarunājas ar karavīriem, neko ļaunu nenojauš. Tiek izsludināta komandantstunda, un armijas vienības sasniedz laukumu. Cilvēki ir gatavi sadursmei, taču netic, ka armija uz viņiem varētu šaut.

Bijušajam komunistiskās partijas ģenerālsekretāram Džao Dzijanam studentu protesti un to ideja šķiet simpātiska, un tas laukumā esošos cilvēku tūkstošus iedrošināja. Arī Ķīnas tā brīža prezidents Jans Šaņhuns stingri neiebilda protestiem un uztvēra tos kā loģisku daļu no reformu un atvērtības politikas. Tomēr galu galā viņš nosliecās par labu premjeram Lī Penam.

Un Lī Pens principā teica nē.

Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova - Ķīnas Studiju centra vadītāja Rīgas Stradiņa Universitātē.

Viņš uzskatīja, ka šis sašūpos kompartiju, sašūpos mūsu kārtību. Tas, kas notiek ir haoss. Mēs nezinām, kur nonāks Padomju Savienība. Viņaprāt, kaut kas bija jādara attiecībā uz šiem notikumiem un sentimentu. Un galu galā, šis sentiments neparādot visu Ķīnas tautu…

Naktī no 3. uz 4.jūniju miermīlīgos protestus pārtrauc šāvieni un militārās tehnikas rīboņa. Ķīnas armijas vienības un drošības policija saņem pavēles un dodas laukuma virzienā. Karavīri šauj pūļa virzienā. Daudzi tūkstoši studentu netic notiekošajam un paliek armijas ceļā, kamēr citi metas bēgt. Armijas vienību virzienā tiek mesti akmeņi un vairāki bruņu transportieri un autobusi tiek apgāzti un aizdedzināti. Ar 70 kilometru stundā lielu ātrumu militārā tehnika tuvojas laukumam un brauc pāri visiem, kas stāv ceļā. Daudziem demonstrantiem tiek pārbraukts pāri vairākas reizes. Demonstrācijām seko līdzi arī ārvalstu mediji un veido reportāžas. Vienā no tām par asiņainajiem notikumiem stāsta BBC reportiere Keita Eidija.

Pēc vairāku stundu ilgām apšaudēm pūlis joprojām atrodas laukumā un stājas pretī armijas vienību rindām, kliedzot saukļus „pārstājiet nogalināt” un „nost ar valdību”. Daudzi dusmīgi, pārbijušies un izmisuši cilvēki Pekinas ielās mums nāca klāt, sakot, ka sekos atriebība. Pastāsti pasaulei, viņi mums teica.

.