Daugavpils Neredzīgo ciemata pastāvēšana visdrīzāk ir laika jautājums

Koši dzeltenā krāsā iekrāsoti roku balsti jeb orientieri, gājēju pārejas ar reljefu, luksofori ar skaņām un ceļa zīmes, kurās atainotas melnas brilles. Tā vienkāršs garāmgājējs vai braucējs saprot – te dzīvo neredzīgi cilvēki vai cilvēki ar nopietniem redzes traucējumiem. Ja vienkāršam cilvēkam tās ir tikai informatīvas zīmes – būt uzmanīgiem, tad neredzīgajiem tie ir vitāli nepieciešami objekti, lai pārvietotos un spētu orientēties vidē, kas vairumā gadījumā tiem tīta melnā tumsā. Ciemi ar šādām zīmēm tautā guvuši nosaukumu kā neredzīgo biedrības ciemati vai arī „aklo ciemati”. Tam ir savs pamats, ko daudziem to iemītniekiem galvenais pārvietošanās palīgs – ir baltais spieķis.

Latvijā kopumā šādi ciemi četri – pirmais bija Rīgā, tad Cēsīs, Liepājā un Daugavpilī. Raidījumā Īstenības izteiksme pētām, kā rit dzīve rit šādos ciematos, ar ko tā atšķiras no citiem mikrorajoniem, kas šādos ciemos dzīvo un kas mainījies kopš to tapšanas. Viesojamies Neredzīgo biedrības ciematā Daugavpilī.

Daugavpils Neredzīgo ciemats izvietojies meža ielokā, pie neliela ezeriņa  Stropaka, netālu no slimnīcām, un nav pavisam Daugavpils nomalē, jo atrodas blakus ceļu maģistrālei, attiecīgi no pilsētas centra te kursē autobusu satiksme un pavisam drīz būs arī tramvajs, par ko liecina būvdarbu noskaņa un svaigi uzliktās sliedes.