„Uz mēles buramvārds kā ūpis

Sēž un spoži čukstus ūpjo,

Nu novārdots kā blusa,

Kā blusa mirstu es … „

17 gadus pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā Aivara Neibarta dzeja uzmirdzēja Jaunā Rīgas teātra iestudējumā „Dieviņš pillā” aktrises Gunas Zariņas izcilā interpretācijā. Kāpēc dzejnieki mirst vai kļūst nemirstīgi, kurā brīdī atkal viņu dzeja ir vajadzīga – tas stāv ārpus mūsu saprašanas. Raidījumā Īstenības izteiksme stāsts par idejas dibināt Aivara Neibarta muzeju Sarkandaugavā dzimšanu un iestrēgšanu institūciju gaiteņos. Varbūt jājautā arī plašāk – vai sabiedrība vēlas savu dzīves telpu iezīmēt ar kultūratmiņas un pulcēšanās vietām? Un kāda ir iespēja tiem, kas sajūt sevī tādu vajadzību, ietekmēt tos, kam pieder vara lemt par nodokļu naudas izmantojumu.

Vai Aivara Neibarta dzeja ir īpaša? Nepārspīlēšu likt Neibartu līdzās Rainim, Akurāteram, Vācietim un citiem dzejniekiem, kam šobrīd jau ir savi memoriālie muzeji. Taču par nevienu no uzskaitītajiem nav tik daudz leģendu kādas apkopotas nesen iznākušajā atmiņu krājumā „Zum, zum dzejniek!”. Neibarts jeb Ņurbulis bija iedvesmojošs citādas dzīvošanas piemērs, un, kas mūsu stāstā varbūt pat būtiskāk, viņš mīlēja mitoloģizēt savu dzīves telpu: Māras dīķi dēvēja par okeānu, savukārt zemē iegrimušais koka namiņš Sarkandaugavā viņa iztēlē atradās nevis Āžu ielā, bet gan Āžu bulvārī. Aivars Neibarts mūžībā aizgāja, nosmokot dūmos ugunsgrēkā, kas izcēlās viņa istabiņā 2001. gadā. Atraitne Sarmīte istabu atjaunojusi ar muzejisku rūpību, arī šajos gados spējusi noturēt sajūtu, ka Neibarts nekur tālu nav aizgājis, no atstātajiem rokrakstiem sastādot vairākus dzejoļu krājumus.