LSM ziņās: Smagākais periods izmisuma zonā – no vēža diagnozes līdz paliatīvai aprūpei. Sanitas stāsts

Mani sauc Sanita un, diemžēl, dzīvē ir sanācis tā, ka es esmu saskārusies ar onkoloģisko slimnīcu, respektīvi – dzemdes kakla vēzis.

Šobrīd ir pagājuši jau nedaudz vairāk kā divi gadi, kopš Sanita ar šo diagnozi sadzīvo.

Tas pirmais etaps bija ātrs, caur zaļo koridoru. Ātrs un likās, ka viss – man ir pats sākums, un mēs ar to tiksim galā, es ar to tikšu galā.

Tā tas bija līdz aizvadītā gada vasarai – jūlijam. Sanitai bija plānotā kontrole pie onkologa, kurā ārsts apstiprināja, ka viss ir labi, tika noņemtas asinsanalīzes. Viss esot bijis labi. Sanita varējusi uzelpot.

Pēc kaut kāda mēneša sākās nesaprotamas lietas. Sapratu, ka kaut kas kārtībā man nav. Pirmais skrējiens pie ģimenes ārsta. Tad par maksu pie ginekologa, jo plānotā bija novembrī tikai Gaiļezerā un respektīvi neviens ātrāk… Nu nebija iespēja tikt. Ginekologs man pateica, ka, diemžēl, slimība ir atgriezusies un ir nepieciešama steidzama konsultācija, ka nevar līdz novembrim.

Tad Sanita gājusi pa maksu, stājusies maksas rindā pie onkologa. Tajā viņa gaidīja no 24. jūlija līdz 12. septembrim. Sanitai pa to laiku vajadzēja aiziet arī uz datortomogrāfa izmeklējumiem.

Un tad nāca tas spriedums, ka man, diemžēl, palīdzēt vairs nevar un ka es tieku nodota paliatīvajai aprūpei.

Stāsta Kristaps Feldmanis:

Šajā „Īstenības izteiksmē”, kas veltīta projektam „Izmisuma zonā”, ar savu pieredzi dalās Sanita Birnīte. Viņa strādā ēdināšanas un viesmīlības jomā. Strādīga un čakla, tomēr atzīst – šobrīd nogurst ātrāk nekā pirms pāris gadiem. Ar Sanitu satiekos agrā darbadienas rītā. Viņa dzīvo kādā skaista koka ēkā Āgenskalnā. Otrajā stāvā. Nelielais, bet mājīgais dzīvoklītis atrodas tieši virs restorāna, kas ir arī Sanitas darba vieta. Viņa stāsta par savu pieredzi "izmisuma zonā".