Lasīšana 21. gadsimtā, pārdomājot par to, kas notiek ar mūsu subjektu. Stāsta Ilva Skulte, Rīgas Stradiņa universitātes komunikācijas pētniece.

Divdesmit pirmais gadsimts nule tikai uzņēmis apgriezienus, galvenā īpatnība, kas jāņem vērā, lasot vai aprakstot kādas noteiktas prakses kā 21. gadsimta parādības, ir to potenciālais mainīgums. Tātad mums it kā jāapraksta process no iekšpuses – to izmaiņu process, ko lasīšanas praksē ienes tehnoloģiskā attīstība, citiem vārdiem sakot, lasāmtekstu de-materializācija, digitizācija, jaunu ierīču iesaistīšana to glabāšanā, izplatīšanā un pasniegšanā lasītājam un kultūras digitalizācija kopumā, kas kā fons lasīšanai piešķir jaunas vietas, lomas un funkcijas, pie reizes koriģējot ierastās. 

Lai arī izmaiņas šķiet drastiskas, izpētei nav cita ceļa kā lēni, pārdomāti un kritiski sekot notikumu attīstībai, tai skaitā piedāvājot jaunus veidus un noskaidrojot vārdus, kā par lasīšanu runāt. 

Šobrīd, 2019. gadā, joprojām ir sajūta, ka lasīšanā mainās viss, izņemot alfabētisko kodu, bet mēs tajā meklējam ierasto.

 

Attēlā: Leonarda Laganovska darbs PERSPEKTIVNAYA (2009).