Sestdienas man nav, svētdienas man nav, Jāņi man nav, Jaunais gads man nav, slimot es atļauties nevaru.

Ikdienas darbā, veidojot stāstus par laukiem, zemnieku saimniecībām, visai bieži nākas uzklausīt saimnieku sāpi par to, ka tikpat, kā neiespējami ir atrast labu strādnieku – slaucēju, traktoristu.

Meklēju sev, kas varētu manā vietā slaukt, jo principā es visu daru pati, tad praktiski iznāk tā, ka es nekur no mājas ārā netieku.

Ir saimniecības, kurām darbinieku trūkums neļauj paplašināties, ir saimnieki, kuri saka, cik varēsim, tik vēl strādāsim un tad saimniecība būs jālikvidē. Kas vainojams situācijā, ka tik ļoti grūti  ir atrast strādniekus? 

Ja es saku, ka pupi ir jānomazgā kārtīgi, tā latviešu valodā sakot, tad ir jāizdara kārtīgi, bet nu pieskaras ar lupatu, kaut kā nomazgā, ka tik aparāts ir klāt.

Strādnieki lietoja alkoholu, aldziņas izmaksātas, strādnieku nav,  slaucu viena, strādāju viena, siena laiks, es vairs vienkārši nevarēju to izturēt.

Nav strādnieku! Ir kā saka, pabalstu saņēmēji, kas turpat aiz stūra viņu izčurā!

Protams, viens no aspektiem ir tas, ka laukos ļoti ir sarucis cilvēku skaits, daudzi aizbraukuši arī peļņā uz ārzemēm. Bet vai palikušajiem vienmēr galvenie vaininieki ir tikai alkohols un pabalsti? Latvijas Radio, dodoties uz lielākām un mazākām zemnieku saimniecībām, skaidro, kas ir šīs problēmas, kā tās saimnieki risina un vai tiešām nebūs, kas strādā kūtī.