Tā jaunumu sadaļa, ko vispārinot varam saukt par “ārzemju ziņām”, pēdējās dienās rada vielu pārdomām. Domāju, ka vairums ir pamanījis situācijas saasināšanos gan Katalonijā, gan kurdu kotrolētajās teritorijās Sīrijā. Tomēr nojaušama ir atšķirība attieksmē. Ja kataloņu gadījumā daļa Latvijas sabiedrības ja ne gluži ir skaidri kataloņu politiskās pašnoteikšanās centienu pusē, tad vismaz uzskata par noderīgu kaut ko zināt par Katalonijā notiekošo, tad kurdu gadījumā pieļauju, ka interese ir maza. Lai gan teorētiski, ja mēs apgalvojam, ka jūtam solidaritāti pret citu tautu pašnoteikšanās vēlmi, tā būt nevajadzētu.

Tomēr te uzreiz arī jāuzsver, ka negrasos par šo situāciju moralizēt. Kaut tā banālā iemesla dēļ, ka šaubos, ka kurdu priekšstati par Baltiju ir labāki nekā mūsu par kurdiem, vai ka mēs Spānijā izraisām lielāku interesi. Te nav ko kritizēt.

Tādēļ mani šī situācija interesē no cita aspekta, un es mēģināšu noformulēt to kā tēzi. Mums ierasti tiek teikts, ka mūsdienu globalizācijas laikmetā viss ir “viena klikšķa attālumā”, “robežas ir izzudušas” utt. Savukārt man šķiet, tas ir pārspīlējums, un mūsu priekšstati par pasauli joprojām ir dziļi sakņoti mūsu piederībā kādai etniskai vai reliģiskai grupai, kādam konkrētam reģionam. Dalījums “mēs” un “viņi” nekur nav pazudis. Pieļauju, ka liberāļus tas skumdina, konservatīvos iepriecina, bet tā jau ir cita tēma.