Abstrahējoties no pēdējo dienu notikumiem, stāsts par valdības veidošanas procesu un kopējo pēcvēlēšanu gaisotni.

Politiķiem Latvijā nekad nav bijis svešs paradums vispirms saorganizēt tik nelielai nācijai nesamērīgi daudz partiju un pēc tam mēģināt starp šīm grupām atrast kompromisu. Nesen, 28.novembrī, vēstures zinātņu doktors Toms Ķikuts publiskajā lekcijā “Latvijas valsts dibinātāji, viņu pieredze un savstarpējie kontakti” atgādināja sevi par partijām saucošo grupu skaitu, kas pirms simts gadiem izveidoja Tautas padomi. Mēs starp tām redzam ne tikai labāk zināmos Latviešu zemnieku savienību un sociāldemokrātus, bet arī Latvijas Demokrātisko partiju, Latvijas Radikāldemokrātisko partiju, Latviešu nacionāldemokrātu partiju, Latvju republikāņu partiju, Latvju neatkarības partiju, Latvijas Revolucionāro sociālistu partiju.

Tāpat nav noslēpums, ka starp politiskajiem grupējumiem tolaik, piemēram, starp Latviešu pagaidu nacionālo padomi un Rīgas Demokrātisko bloku bija politiskās greizsirdības epizodes, atšķirīgi redzējumi utt. Un tomēr pirms simts gadiem politiķi vienojās. Jautājums: kādēļ tik grūti kompromisus atrast šodien? Teikšu uzreiz, ka nepiekrītu viedoklim, ka tolaik politiķi bijuši kaut kā gudrāki, izglītotāki, godprātīgāki utt. – tā ir atsevišķa tēma, bet vēstures fakti šo viedokli neapstiprina.