Māris Zanders. Vēsture atkārtojas. Kā farss?

Vienam no komunistiskajiem līderiem pēckara Austrumeiropā tiek piedēvēts šāds misēklis svinīgas uzrunas laikā – Vēl nesen mūsu valsts bija bezdibeņa priekšā. Kopš tā laika mēs esam spēruši lielu soli uz priekšu… Par to, ka Rīgas dome ir nonākusi tās atlaišanas un ārkārtas vēlēšanu priekšā, ir runāts jau ilgāku laiku. Jautājums – par ko izvērtīsies šī atlaišana un ārkārtas vēlēšanas?

Tālākajā es nevēlētos apspriest, lēmuma par Rīgas domes atlaišanu juridiskajiem apspektiem. Mani interesē, ko ārkārtas vēlēšanas varētu mainīt galvaspilsētā.

No vienas puses, priekšvēlēšanu kampaņas – ja tādas būs, protams – ir līdz nelabumam prognozējamas. Pašreizējā opozīcija teiks, ka Rīga ir novesta līdz kliņķim, un minēs tam pierādījumus. Pozīcija teiks, ka opozīcija smagi pārspīlē, un minēs tam pierādījumus.

No otras puses, pastāv iespēja, ka kampaņu tematika varētu būt vairāk saistīta ar pilsētas reālajām vajadzībām. Iemesls? Ja opozīcijas partijas Rīgā savas kampaņas ierasti būvēs uz kritiku, cenšoties izvairīties no konkrētiem priekšlikumiem, tad tas viss izvērtīsies par bļaušanu, kurš vairāk piemānījis vēlētājus. Tā nu ir sagadījies, ka šajā ziņā arī opozīcijai Rīgā, kas toties ir pie varas nacionālajā līmenī, nav ar ko lepoties. Citiem vārdiem sakot, ja Jaunā Vienotība, Jaunā konservatīvā partija, Attīstībai/ Par! un Nacionālā apvienība negrib pašas uzprasīties uz atgādinājumiem par mediķu algām utt., labāk nepiedāvāt sevi Rīgā kā “baltos un pūkainos”. Lai gan budžeta finansējuma palielināšana partijām un skandāli Rīgas “saimniecībā” ir atšķirīgas tēmas, puslīdz droši var teikt, ka priekšvēlēšanu strīdos tās tiks, ja tā var teikt, saliktas kopā.