Mutvārdu kultūra mūsdienās. Stāsta Anda Baklāne

Kad pirmo reizi sastapos ar franču filosofa Žaka Deridā idejām, pārsteidza, kāpēc Deridā tik lielu nozīmi piešķir tam, ko Rietumu filosofi domājuši par runu un rakstību. Runātais vārds vēsturiski esot ticis saistīts ar klātbūtni, elpu, dvēseli, patiesības pirmavotu, kamēr rakstība uzskatīta tikai par atsvešinājumu, papildinājumu, mākslīgu runas atveidojumu.

Runas un rakstības diskusijas sakarā īpaši zīmīgs ir Deridā Platona dialoga “Faidrs” lasījums. Šajā Platona darbā filosofs Sokrats un kāds jauns cilvēks vārdā Faidrs diskutē par mīlestības būtību, dvēselēm un cita starpā – runu rakstīšanu. Viņi spriež par to, kāpēc uzrakstītas runas vērtējamas zemāk par runātām runām, un Sokrats pastāsta ēģiptiešu leģendu par to, kā dievs Teuts demonstrējis valdniekam Tamūnam jaunu izgudrojumu – burtus –, kas varētu padarīt ēģiptiešus gudrākus un uzlabot viņu atmiņu. Valdnieks dāvanu tomēr noraida, sakot, ka tā ir ne vien bezjēdzīga, bet pat kaitīga, jo nevis uzlabos atmiņu, bet radīs aizmāršību; cilvēki uzticēsies rakstītajam, nevis domās paši, un kļūs tikai šķietami gudri, nevis gudri.

5. un 4. gs. p.m.ē. tapušie Platona dialogi ir sava laikmeta paradigmas maiņas liecība. Tie ir rakstiski filosofiski sacerējumi, kuros fiksēta mutvārdu kultūras forma – filosofija, kas reiz tika praktizēta sarunājoties.

21. gadsimta sākumā, kad daudz runāts par krīzi lasīšanas kultūrā, par cilvēku nevēlēšanos lasīt un no tās izrietošo lasīt un rakstīt prasmes pasliktināšanos, rakstības jautājums negaidīti atkal iznācis priekšplānā. Dažkārt tas ticis uztverts pat kā eksistenciāli būtisks jautājums, no kura atkarīgs, kas nākotnē notiks ar modernajām civilizācijām. Vai tās turpinās uzsākto zinātņu attīstības ceļu, vai pieredzēs zināšanu eroziju, izglītības sistēmas sabrukumu? Vai norisināsies zinātņu – un īpaši no teksta tik atkarīgo humanitāro zinātņu – stagnācija un varas nonākšana arvien neaptēstāku un tuvredzīgāku līderu rokās?