Neaizbērtie padomju laika dziļurbumi

Visā valsts teritorijā ierīkoti tūkstošiem dziļurbumu, kas no zemes dzīlēm iedzīvotājiem sagādā iztikai tik ļoti svarīgo derīgo izrakteni – ūdeni. Taču daudzviet ūdensieguves dziļurbumi, kas ierīkoti padomju laikos pie fermām, nu ir palikuši bez apsaimniekotāja. Kādus piesārņojuma riskus novārtā atstātās artēziskās akas var radīt pazemes ūdeņiem un vai valstī vispār ir kāda šo objektu uzraudzības sistēma?

Ludzas apkārtnē bijušais ūdens dziļurbumu speciālists Juris Petrovs atrāda vienu no paša padomju laikos Hidroģeoloģiskās pārvaldes pakļautībā ierīkotajiem dziļurbumiem. Līdz tam ilgāku brīdi braucam pa zemes ceļu. Artēziskās akas apkārtnē ir vairākas vecu fermu infrastruktūras paliekas. Pašā ceļa malā atrodas kas līdzīgs nelielam baseinam ar betona barjerām. Ūdens šajā tilpnē ir pavisam duļķains, vietām zaļš un pa virsu saskatāmi arī eļļas plankumi. Savukārt vidū netīrajai peļķei ir padomju laika dziļurbuma caurules gals, kas aizmetināts ar nelielu metāla plāksni. Viss ir sarūsējis. Šī Aka ir ap 50 metru dziļa un jau ir fontonējoša.

Cits urbums ierīkots piecdesmitajos gados, un tagad visu laiku tek, kā var redzēt. Šis dziļurbums it kā ir aizmetināts, bet apakšā, apkārt caurulei izveidojušies izskalojumi. Tā caurule ir sarūsējusi, tai ir jau 60 gadu. Savukārt rūsa iet uz leju un piesārņo dolomīta slāņus.

Ņukšu pagastā savukārt vairāku pamestu senu viensētu ielokā ir neliela ķieģeļu būdiņa. Kādreiz šeit bijusi lopu ferma, kurai izmantots dziļurbums. Tagad nelielajam dziļurbumu sargājošajam namiņam ir izsists logs un izlauztas durvis, bet jumts ir iebrucis, pašu akas cauruli gan neieraudzījām, bet uz zemes samesti koka dēļi un kas līdzīgs būvgružiem, tostarp koši zila izlietne. Jura Petrova ieskatā tas gan nenozīmē, ka ūdens dziļurbums šeit ir sekmīgi aizvērts un pasargāts.

Juris Ludzas pusē veicis vairāk nekā 90 dziļurbumu, lai apgādātu ar dzeramo ūdeni gan ciematus, gan fermas. Viņa ieskatā ūdens ir valsts apakšzemes bagātība, tātad valstij arī jārūpējas par to nepiesārņošanu. Proti, līdz ar fermu nojaukšanu vajadzējis pārņemt dziļurbumu uzraudzību un kā normu iestrādāt arī šo aku aiztaisīšanu, bet šis objekts liecina par vienaldzību. Agrāk bijusi arī īpaši sanitārā uzraudzība dziļurbumiem, proti, uz objektiem pārbaudēs braukusi inspekcija.

Netālu esoša Mērdzenes pagasta vadītājs Jānis Koļčs savukārt atrāda dziļurbumu, kas ir likvidēts jeb aiztamponēts pie bijušās Pudinavas pamatskolas. Ūdens ieguves dziļurbums ir pašvaldības īpašumā, tādēļ nolemts to aizbetonēt pēc skolas pārvākšanās. Pagasta vadītājam pie rokas ir arī dokumenti, lai uzskatami parādītu, ka aku aizvēršana tomēr arī kaut ko maksā. Projekts īstenots jau 2007. gadā. Bijis izsludināts konkurss, un no tā laika ir saglabājies iepirkuma procedūras viens no piedāvājumiem. Tolaik piedāvātā cena par dziļurbuma tamponēšanu bija 1580 latu bez PVN. Tas tiem laikiem nebija lēts prieks, bet ir garantija, ka pazemes ūdeņi netiks piesārņoti.

Jānis Koļčs uzskata, ka iemesls, kādēļ tik daudzi novecojuši padomju mantojuma dziļurbumi nav aizbetonēti, ir tieši informācijas trūkums, proti, ļaudis nezina par ūdens piesārņojuma riskiem, kā arī nezina, kas jādara, lai urbumu likvidētu. Tie kas nodarbojas ar lopkopību, akas ir saglabājuši, un daži izmanto vēl, bet divās vietās tās akas ir palikušas tādas, kā no kolhoza laikiem. Kā saka, saimnieks uz savas zemes ir pats sev saimnieks. "Es uzskatu, ka tos zemes īpašniekus, uz kuru zemes atrodas tie kādreizējie artēziskie urbumi, vajadzētu informēt vairāk par to kas ar tām akām ir jādara, kas var notikt, ja tās neapsaimnieko un nepieskata," - tā Jānis Kolčs. Tādi urbumi ir daudzviet Latvijā, un tam būtu jāpieiet nopietnāk, jo pazemes ūdeņi ir savienoti.

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā informē, ka konkrēti nevar pateikt, cik urbumu uz šo brīdi ir apsaimniekoti, taču visbiežāk neapsaimniekoti urbumi ir arī neapmierinošā stāvoklī. "Pamestajiem urbumiem, ir nopostītas vai sabrukušas urbumu nojumes, ap tiem netiek ievērotas stingras bakterioloģiskās un ķīmiskās aizsargjoslas, urbumi ir pamesti un to galvas nozāģētas. Urbumus, kurs vairs neizmanto, būtu jātamponē, saņemot Valsts vides dienestā licenci urbuma likvidācijai," -  stāsta dienesta licenču daļas pārstāvis Torolfs Petersons.

Daudzviet šīs pamestās akas ir padomju mantojums pēc tam parādījās zemēm īpašnieki un tagad rodas jautājums kas nodarbosies ar to aku apsaimniekošanu. Ja, piemēram, īpašnieks to nevar atļauties, bet tas urbums sāk fontonēt, ir sarūsējis un ir piesārņojuma risks, viņu tāpat piespiest nevar. Izsniedzot likvidēšanas licences, nepieciešama gan zemes īpašnieka, gan dziļurbuma īpašnieka piekrišana. Bet ja tas urbums ierīkots Padomju Savienības laikā, kas tad tagad ir tā īpašnieks? Ir kā jau pēc likuma zemes īpašniekam pieder arī zemes dzīles, un būtu jāseko, lai viss norit atbilstoši noteikumiem, bet, ja nav naudas, tad te parādās dilemma.

Vides inspektori patlaban šos pamestos dziļurbumus apseko mazāk ierobežotu resursu dēļ, arī speciāls monitorings šajās vietās netiek veikts, tāpat bieži dziļurbumu datu bāzes koordinātes neatbilst situācijai dabā, un urbums nereti nemaz nav atrodams. Petersons gan mierina, ka, lai arī vecākie urbumi tiek apzināti ļoti lēni, ūdens piesārņojuma riskus regulāri kontrolē urbumos, kurus ekspluatē, tādējādi iespējams secināt arī par situāciju tuvējā apkārtnē.

Arī Vides ministrijas pārstāve Dace Ozola vēlreiz apliecināja, ka par to, kas notiek zemes īpašumā, atbildīgs ir zemes īpašnieks, vienlaikus atzīstot, ka objektu apsekošana ir nepieciešama, jo par daudzu reģistrēto dziļurbumu stāvokli nav informācijas

"Valsts līdzekļus nevar ieguldīt privātā zemē, ja arī ministrija redz šo problēmu, mēs zemes īpašniekam nevaram tamponēt urbumu, viņš ir nopircis vai privatizējis to īpašumu zinot, kas uz tās zemes ir, vai vismaz viņam bija jāzina. Sankcijas vai sodi šobrīd var būt tikai tad, kad jau ir piesārņojums, un tas ir kādam jākonstatē, bet tā vienkārši, tāpēc, ka kāds dziļurbumu neapsaimnieko, sodu nav," - skaidro Dace Ozola.

Hidroģeoloģe Aija Dēliņa papildina, ka visām iesaistītajām pusēm – ministrijai, dienestiem, pašvaldībām un zemju īpašniekiem būtu jānāk pie viena galda, lai ieilgušo padomju dziļurbumu mantojumu valstī sakārtotu, nevis turpinātu piesārņojuma riskus ignorēt

Neapsaimniekoto dziļurbumu ir pietiekami daudz, lai radītu riskus. Tas ir kā tajā teicienā par medus mucu un darvas karoti. Ja runā par to, ko iesākt, tad vienkārši pateikt, ka par visu atbild tikai īpašnieks, nebūtu korekti. Arī atbildīgajiem dienestiem jābūt aktīvākiem un jāiesaistās, biežāk informējot un konsultējot neapsaimniekoto aku īpašniekus.

Pēc Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem no 1940. līdz 1990. gadam Latvijas teritorijā ierīkoti 13 tūkstoš ūdensieguves urbumu. Oficiāli līdz šim aiztamponēti jeb likvidēti vien 2000 urbumi.