Vidzemes ziemeļos pie Igaunijas robežas atrodas nelielais Mazsalacas ciems. Mazsalacas slimnīca ir specializējusies paliatīvajā aprūpē un pacientu viņiem netrūkst. Šajā, projektam „Izmisuma zonā” veltītajā Īstenības izteiksmē Latvijas Radio dodas uz Mazsalacas slimnīcu, lai skaidrotu, kā pilsētai ar tik mazu iedzīvotāju skaitu jau gadiem izdodas šādus pakalpojumus piedāvāt.

Mazsalacas slimnīcas vadītājs, ģimenes ārsts Edgars Grandāns, viņš arī Mazsalacas novada domes deputāts, atklāj, ka slimnīca ir salīdzinoši jauna – celta divtūkstošo gadu sākumā. Gaitenī pie viņa kabineta durvīm, pie sienas piekārts, skaļi skan radio. Grandāns stāsta, ka tas tur esot tādēļ, lai gaitenī esošie nevarētu dzirdēt ārsta sarunu ar pacientu. Interese par citu Mazsalacas iedzīvotāju veselību esot liela. Pati slimnīca ir salīdzinoši jauna – celta divtūkstošo gadu sākumā.

Grandāns skaidro, ka laukos paliatīvā aprūpe vēl vairāk nekā pilsētās ir ne tikai darbs slimnīcā. Liela loma ir darbam ar tuviniekiem pacienta dzīvesvietā, kas pēc izrakstīšanās no stacionāra ir iespējami jāpielāgo jaunajiem dzīves apstākļiem. Paliatīvās aprūpes virzienu izvēlēties iedrošinājis Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs.