Privātā un publiskā lasīšanas telpa neatkarīgajā Latvijā un okupācijas gados

Privātā un publiskā lasīšanas telpa neatkarīgajā Latvijas Republikā un okupāciju gados. Stāsta Jana Dreimane no Latvijas Nacionālās bibliotēkas.

Latviešu inteliģence jau 19. gadsimta beigās izprata modernu, labiekārtotu bibliotēku nozīmi lasīšanas veicināšanā. Ārsts un sabiedriskais darbinieks Ādams Butuls (1860–1938) 1896. gadā mēnešrakstā "Austrums" slavēja Turīnas pilsētas bibliotēku – „plašas, lielas, augstas telpas, daudz gaisa, daudz gaismas [..], priekš lasītājiem ērti galdi, ar sēdekļiem un vajadzīgām rakstāmām lietām. [..] Jauni laiki rada jaunus apstākļus un jaunas vajadzības. Esmu pārliecināts, ka ar laiku katras konservatīvākās pilsētas bibliotēka attīstīsies par iestādi, kāda ir Turīnas pilsētas bibliotēka.”2 

Tomēr pēc Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara, kad bibliotēku tīkls bija izpostīts, valsts spēja atbalstīt vien bibliotēku krājumu atjaunošanu, ne telpu ierīkošanu. 

1922. gadā kāds korespondents sūkstījās: „Cerība ierīkot kaut arī tikai visvairāk apdzīvotākos, nopostītos Latvijas centros visiem viegli pieejamas lasītavas, paliks, kā rādās, par tādu nesasniedzamu ideālu. [..] Bibliotēka nesasniegs sava nolūka, ja tā nebūs savienota ar atklātu lasītavu un piemērotām telpām, kurām jāatrodas visvieglāk pieejamās vietās, bet nevis kaut kādos vientuļos stūros, no kuriem mūsu līdzšinējie kultūras izplatītāji – krogi – izvairījušies." 

Diemžēl 1924. gadā tikai viena trešdaļa bibliotēku varēja piedāvāt vietu lasīšanai, pārējās bija izmitinātas tik mazās istabiņās vai stūros, kur atlika vieta vienīgi grāmatu plauktiem vai skapjiem.

Attēlā: Cēsu pilsētas bibliotēkas lasītava. E. Šneiderāta foto. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums.