"Re:Check" pārbauda - atkritumi Rīgā un Molotova-Ribentropa pakts

Pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica" šovasar sāka faktu pārbaudes projektu "Re:Check". Tā uzdevums ir regulāri analizēt, vai politiķu un citu viedokļu līderu izteikumi atbilst patiesībai. Pētīt maldus un mītus, kas apzināti tiek izplatīti sociālajos tīklos. Turpmāk reizi mēnesī par tiem runāsim arī raidījumā "Īstenības izteiksme". Šī raidījuma autore ir Evita Puriņa, žurnāliste un faktu pārbaudes projekta "Re:Check" redaktore.

Pirmajā raidījumā stāsts par to, kādus melus saistībā ar atkritumu skandālu izplatīja Rīgas dome un kā Krievijas varas iestādes vilto Otrā pasaules kara vēsturi.

Rīgas dome jau kuro mēnesi mēģina pārliecināt rīdziniekus par labumiem, ko dos atkritumu izvešanas uzticēšana jaunajam uzņēmumam "Tīrīga". Visi beidzot varēšot šķirot, un drazu izvedīs jaunās, modernās automašīnās. Turklāt vidējais tarifu pieaugums būšot tikai 9%. Tā vienā no domes komiteju sēdēm sacīja Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes vadītāja Evija Piņķe. Viņas pausto pārpublicēja virkne mediju. Tikmēr sociālajos tīklos cilvēki cits pēc cita publicēja savus rēķinus, kas rāda - pieaugums būs stipri lielāks. "Re:Check" nolēma pārbaudīt, vai tiešām rīdzinieki var paļauties, ka vidējais tarifa kāpums būs tikai 9%. Devāmies vēlreiz pie Vides pārvaldes vadītājas Piņķes.

Tādi precīzi dati, kuros būtu apkopoti visi, visi tarifi, nav. Tas ir saistīts tieši ar to līdzšinējo praksi, ka līdzšinējie operatori varēja izvēlēties, par kādu cenu viņi izvedīs atkritumus pilnīgi brīvi jebkuram klientam savā starpā konkurējot. Iespējams arī, ka pie viena operatora dažādiem klientiem varēja būt dažādi tarifi. Bet 15 - 16 eiro par kubikmetru bez PVN - tas ir aptuveni tas, kas šobrīd ir Rīgā.

Izrādās, vidējo tarifa pieaugumu aprēķināt ir neiespējami. Lai to izdarītu, būtu jāzina, cik rīdzinieki par atkritumu izvešanu maksā šobrīd, taču tādas informācijas domei nav. Līdz ar to solīt tikai 9% tarifa kāpumu ir nekorekti. Kā tas ir rēķināts? Piņķe stāsta, ka aptaujājusi līdzšinējos pakalpojuma sniedzējus. Tiem anonīmi jautāts, par kādu tarifu viņi būtu gatavi slēgt līgumu ar jaunu klientu. Saņemtās atbildes - vidēji 16 eiro par kubikmetru - salīdzinātas ar uzņēmuma "Tīrīga" solītajiem 17,4 eiro par kubikmetru bez PVN.

Lai gūtu priekštatu par patiesajām cenām, "Re:Check" lūdza rīdziniekus iesūtīt savas atkritumu izvešanas izmaksas. Mums atsūtītajos rēķinos redzams, ka līdzšinējais tarifs ir zemāks nekā Rīgas domes aplēses. Līdz ar to arī gaidāmais pieaugums būtiski lielāks — 18, 46, 60 un pat 66%. Turklāt jāatgādina, ka Rīgas domes vienošanās ar "Tīrīga" neparedz, ka maksa par atkritumu izvešanu būs nemainīga visu tās darbības laiku.

Cik par atkritumu izvešanu iedzīvotāji maksā Tallinā un Viļņā? Tur jau ir nodrošināta iespēja atkritumus šķirot un darbojas PET pudeļu depozīta sistēma. Izrādās, Igaunijas galvaspilsētā iedzīvotāji par vienu kubikmetru maksā nepilnus 7 eiro, tātad būtiski zemāk nekā Rīgā. Viļņā tarifu rēķina citādi, taču arī tur atkritumu izvešana iedzīvotājiem ir ievērojami lētāka.

Atkritumu sāgas laikā sameloties gadījās arī jaunajam Rīgas mēram Oļegam Burovam no partijas "Gods kalpot Rīgai". Viesojoties LNT rīta raidījumā 900 sekundes, Burovs raidīja smagus pārmetumus Konkurences padomes virzienā. Pēc līguma noslēgšanas ar "Tīrīga" padome ierosināja pārkāpuma lietu un šomēnes liedza jaunajam atkritumu izvedējam slēgt līgumus ar iedzīvotājiem.

Konkurences padome neteica neko. Pēdējā brīdī mēs redzam no Konkurences padomes ļoti skaistus, emocionālus paziņojumus, bet faktiski es gribu šeit redzēt mazāk emocijas, vairāk juridiskus jautājumus. Un man, es atvainojos, rodas jautājums, kāpēc pirms tam viņi par to neinformēja, nebrīdināja, bet sagaidīja brīdi, kad jau viss ir, un tagad sāk apšaubīt.

Burovam, protams, nav taisnība. "Re:Check" ieskatījās ziņu arhīvos un secināja, ka Konkurences padome par monopola riskiem atkritumu apsaimniekošanā regulāri runā jau vismaz piecus gadus. Tā aktīvi reaģēja arī pirms divarpus gadiem, kad Rīgas dome izlēma sludināt konkursu par publiskās un privātās partnerības līguma slēgšanu ar vienu atkritumu apsaimniekotāju uz 20 gadiem. Paklausīsimies, ko toreiz, 2017. gada februārī, Latvijas Radio sacīja Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama:

Tagad, ja Rīga arī aizveras konkurencei ar šo publiskās privātās partnerības līgumu, tad ilgtermiņā tas var tiešām palikt atkritumu apsaimniekošanas tirgus bez konkurences. Ja nebūs konkurences, droši vien problēma būs iedzīvotājiem, jo iedzīvotājiem būs jāmaksā tik, cik prasīs šis lielais spēlētājs, un tur nebūs nekādu variantu. Pēc 20 gadiem nebūs arī nekāda īsti konkurences cīņa iespējama. Tas tiešām ir pamats satraukumam.

Tātad Konkurences padome neklusēja gan, kā saka Burovs. Tā jau sen brīdināja domi par cenu celšanās riskiem un aicināja lēmumu pārskatīt.

——————————————————————————

Šomēnes analizējām arī to, kā Krievijas diplomātija vilto vēsturi un ar ko šāda rīcība skaidrojama. Kopš 23. augusta Krievijas valsts iestāžu informācijas kanāli ir pilni ar melīgiem vēstījumiem par to, kas notika pirms 80 gadiem. Otrais pasaules karš esot sācies Polijas vainas dēļ. Molotova - Ribentropa pakts Baltijas valstīm nācis par labu, un Padomju Savienība to parakstījusi tikai tāpēc, lai sevi pasargātu.

Šā gada 1. septembrī virkne valstu vadītāju bija Polijā, kur 1939. gadā ar nacistiskās Vācijas karaspēka veikto bombardēšanu sākās Otrais pasaules karš. Polija jau pavasarī darīja zināmu, ka Krievijas valsts amatpersonas uz piemiņas pasākumiem netiks aicinātas. Iemesls - tās īstenotie starptautisko tiesību pārkāpumi Ukrainā. Krievijas sākotnējās dusmas par Polijas lēmumu vēlāk pārtapa rūpīgi sagatavotā izklāstā par to, kas “īstenībā” toreiz esot noticis.

1939.gada 23.augustā pasauli satricināja sensacionāla ziņa. Nacistiskā Vācija un PSRS noslēdza vienošanos par neuzbrukšanu, kas iegāja vēsturē kā Molotova - Ribentropa pakts. Padomju Savienībai tas kļuva par grūtu un nepieciešamu lēmumu.

Tie ir pirmie teikumi no prasmīgi samontēta videorullīša, ko savos sociālo tīklu kontos 23.augustā publicēja Krievijas Ārlietu ministrija. Tajā uzsvērts, ka 1939.gadā Padomju Savienība bija spiesta slēgt līgumu ar nacistisko Vāciju. Kā zināms, Molotova-Ribentropa pakta slepenajos protokolos PSRS ar Vāciju vienojās par ietekmi Austrumeiropas valstīs, tajā skaitā Latvijā. Pakta tiešā rezultātā nacistiskā Vācija 1.septembrī iebruka Polijā no rietumiem, bet PSRS 17.septembrī no austrumiem. Dažu nedēļu laikā poļi zaudēja savas valsts neatkarību.

Krievijas Ārlietu dienests identisku videomateriālu izplatīja arī angļu valodā. Video vēsta, ka trīsdesmito gadu beigās PSRS potenciālās partneres - Lielbritānija un Francija - izvēlējušās sadarboties ar Hitlera režīmu. Tās ar Vāciju noslēdza Minhenes vienošanos un neiejaucoties ļāva Hitleram okupēt Čehoslovākiju. Krievijas versijā šī iemesla dēļ PSRS vajadzēja sākt sarunas ar Hitleru.

To, ka PSRS nebija citas izejas, vēsta arī Krievijas Ārlietu ministrijas sociālajos tīklos izplatīts raksts. Tā autors ir Krievijas Vēstures biedrības vadītājs Sergejs Nariškins. Viņš vienlaikus ir arī Krievijas ārējas izlūkošanas biroja direktors un valsts Drošības padomes loceklis. Citā rakstā pakts nodēvēts par padomju diplomātijas sasniegumu, ar ko jālepojas.

Austrumeiropas politikas pētniecības centra vadītājs vēsturnieks Ainārs Lerhis secina, ka ar šādu retoriku Krievijas varas pārstāvji atgriežas pie tās vēstures versijas, ko izmantoja Padomju Savienība.

Lai it kā pataisītu labāku to Molotova-Ribentropa paktu, pasaka, bet ziniet, bija taču Minhenes vienošanās. Jā bija, protams, tas arī bija starptautisks noziegums, protams, jā, bet tas jau neatceļ to, ka Molotova - Ribentropa pakts būtu kļuvis baltāks. Šādā veidā šī nostāja pašlaik Krievijā dominē. Krievijā, protams, ir arī citi viedokļi, bet tā oficiālā nostāja, ko pauž amatpersonas, tā ir šāda pašlaik.

Vai PSRS slēdza paktu tikai, lai aizsargātos? Lerhis Krievijas versiju noraida kā nepamatotu. Padomju Savienība būtu varējusi aizstāvēties arī bez vienošanās ar Vāciju. Turklāt 23. augusta un vēlāk arī 28. septembra līgums un to protokoli skaidri pierāda PSRS vēlmi atgūt agrākās Krievijas impērijas teritorijas un iegūt daļu Polijas. Tas drīz sadarbībā ar nacistisko Vāciju arī tika izdarīts.

Ir mainījušies daži akcenti, bet konceptuāli Krievijas izmantotais naratīvs un notikumu relativizēšana nav nekas jauns, saka Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.

Tas stāsts, relativizēšana no Krievijas puses ir bijusi, to arī savā laikā 2009.gadā, kad Putins bija uzaicināts savā laikā uz Vesterplati vai uz Gdaņsku, kur arī 1.septembrī karš sākās. Toreiz viņš teica runu vēl diezgan diplomātiski, protams, ka viņš arī centās drusciņ to līdzatbildību pavirzīt arī uz citu pusi. Kur kaut kāds pamats ir, tas nav pilnībā bez argumentācijas. Tas nav pilnībā tā, ka Krievija vienīgā un pārējās valstis ir tās labās. Visi mēģināja izdzīvot tajā laikā.

Politologs uzsver, ka PSRS ieguldījums nacistiskās Vācijas sakāvē ir nenoliedzams. Taču tas neatceļ tās atbildību attiecībā uz Latviju un citām Austrumeiropas valstīm. Sprūds arī atgādina, ka ir mainījies politiskais fons. Krievija ir anektējusi Krimu, un Polijā ir valdība, kuras vadošās partijas “Likums un taisnīgums” vadītājs Jaroslavs Kačiņskis vaino Krieviju sava brāļa bojāejā lidmašīnas katastrofā Smoļenskā. Putins uz atceres pasākumiem vairs netiek aicināts, un Krievija savu versiju pauž uzbrūkošāk.

Skaidrs, ka Krievija parādīja to pusi, kas Krievijā arī ir diezgan raksturīga un kas attiecas uz Otro pasaules karu. Ka tā ir ar pietiekoši agresīvām tendencēm tendēta valsts. Bet, kā es teicu, vēstures diplomātiskā ofensīva ir saprotama, jo tas stāsts ir svarīgs par Krievijas leģitimitāti, par Putina leģitimitāti, par to, ka Krievija ir atbrīvojusi Eiropu no nacistiem. Un skaidrs, ka atzīt to, ka viņi ir atbildīgi pie kara uzsākšanas, būtu pilnīgā pretrunā ar visu uzbūvēto doktrīnu.

Asu Krievijas reakciju izraisīja arī triju Baltijas valstu, Polijas un Rumānijas kopīgais paziņojums, kurā tās norāda uz staļinisma noziegumiem un aicina Eiropas valstu valdības sniegt atbalstu to izpētei. Nekavējoties reaģēja arī Krievijas valsts televīzija, kuras raidījuma “60 minūtes pa karstām pēdām” vadītājs Baltijas valstis pat nosauca par pakta ieguvējām.

Atsaucoties uz "RIA Novosti" rakstu un Krievijas kara vēsturnieka Jurija Nikiforova izklāstu, līdzīgi vēstīja arī Kremļa propagandas rupors Latvijā "Sputnik". PSRS ienākšana Latvijā, piemēram, esot ļāvusi 30.gados autoritāri pārvaldītajām Baltijas valstīm “demokrātiskā procesā” ievēlēt jaunu parlamentu. Vairākums esot iestājies par kādreizējās Krievijas impērijas atjaunošanu un iekļaušanos PSRS sastāvā.

Tās nevar uzskatīt par demokrātiskām vēlēšanām, jo tās notika 1940.gada ar varu un viltu un ārvalsts karaspēka klātbūtnē, kur karaspēka pārsvars pat esot bijis vēlēšanu komisijas locekļi. Latvija tajā brīdī vēl oficiāli nebija Padomju Savienības sastāvā, bet 11.jūlijā jau faktiski tika veidots Baltijas kara apgabals, kurā tika iekļautas Baltijas valstis, kuras toreiz formāli, juridiski bija pat vēl atsevišķas neatkarīgas valstis, tikai augusta sākumā tika noformēts. Tas ir pilnīgs absurds un nav iespējams.

Tā saka vēsturnieks Lerhis.

Molotova-Ribentropa pakta gadadienā sāktie centieni uzspiest savu taisnību turpmākajās nedēļās nerimās. Vēl pirms dažām dienām Krievijas Ārlietu ministrija rakstīja, ka, pateicoties paktam, nacistu terors Austrumeiropas valstu teritorijā sākās divus gadus vēlāk. Tādējādi pakta rezultātā esot izglābti vairāki simti tūkstoši cilvēku. Tajā pašā laikā Krievija ne ar vārdu nepiemin, piemēram, Katiņas masu slepkavību. Tur neilgi pēc PSRS iebrukšanas Polijā pēc Staļina rīkojuma tika nogalināti gandrīz 22 tūkstoši poļu. Krievija savā publiskajā komunikācijā ir aizmirsusi arī tos simtus tūkstošus Latvijas un citu valstu iedzīvotāju, kuru dzīves sagrāva deportācijas un citas padomju režīma represijas.