Nevis visi vienkopus, bet izkliedēti pa pilsētām un ciematiem, kur atrod dzīvokli un apmaksā tā izdevumus – šādu politiku attiecībā uz Eiropas Savienības pārvietošanas programmā atceļojušajiem bēgļiem visnotaļ apzināti vēl samērā nesen piekopa Igaunija. Tagad šī prakse ir mainīta, un ieviestas arī vēl dažas citas korekcijas. Kā klājas bēgļiem Igaunijā un kas ir atšķirīgi, salīdzinot ar Latviju?

Vispirms nedaudz statistikas: No 206 uzņemtajiem patvēruma meklētājiem 118 joprojām uzturas Igaunijā. 88 devušies prom uz citām valstīm. Igaunija tuvākajos gados plāno uzņemt vēl 80 cilvēku. Kas bēgļus satrauc vai pat šokē Igaunijā, viņu viedokli ieskicē kādas nevalstiskās organizācijas pārstāve Mina.

„Ja es būtu bēglis un es nonāktu Sīrijā, visa vietējā sabiedrība man nāktu palīgā. Saprotot, ka man svešajā zemē neviena nav, ka es šeit neko nezinu. Man dotu drēbes un pārtiku. Taču Igaunijā mēs darām pavisam citādāk, un mūsu komunikācijas veids bēgļiem liekas šokējošs un grūti izprotams. Mēs esam no individuālas kultūras, bet viņi - no kolektīvas. Mēs zinām: ja nonākam grūtībās, mums pašiem ar to jātiek galā, bet viņi zina, ka problēmu risinās kopā. Bēgļiem trūkst vietējās sabiedrības atbalsta,” stāsta Mina.