Sporta izglītības sistēma Latvijā: Kāpēc vecāki to uzlūko skeptiski

Regulāras un pareizas fiziskās aktivitātes ir katra bērna attīstības stūrakmens. Tas ir ieguldījums gan ķermeņa, gan prāta pilnveidē. Nereti gan mūsdienās bērnu vecāki mēģina caur atvašu sporta gaitām realizēt savus nepiepildītos sapņus. Viena no izpausmēm, kas par to liecina, ir nepamatota neuzticība vietējai sporta sistēmai, ka tajā bērns var izaugt līdz profesionāla sportista līmenim.

Raidījumā Īstenības izteiksme skaidrojam, vai tiešām Latvijas jauno sportistu vecāki neuzticas pašmāju izveidotajai sistēmai, un cik pamatoti ir savu atvasi par katru cenu mēģināt iekārtot kādā ārzemju sporta skolā.

Provizoriski viskairāk bērnu Latvijā trenējas futbolā, basketbolā, hokejā un vieglatlētikā. Nereti par bērniem notiek sava veida cīņa, kurā sporta skolas sacenšas audzēkņu piesaistē. Vieglatlētika ir jebkura sporta veida pamats, bet bieži vien tiek aizmirsts mazajam ķiparam iemācīt vispusību pirms ķerties pie specializācijas. Pašreizējā sistēma daudz atbildības uzliek uz jaunā sportista vecāku pleciem. Nogādāšana uz treniņiem un spēlēm, nodarbību apmaksa un inventāra iegāde, sekošana līdzi sekmēm mācībās. Tas bieži vien veicina to, ka jauniešu sacensībās tribīnēs sēdošie vecāki skaļi un rupji lamā trenerus, vai pat sporta skolās diktē savus noteikumus. Īpaši izteikti tas novērojams hokejā, bet futbolā un basketbolā ne tik ļoti.

Jau 12 vai 13 gadu vecumā jaunajam sportistam bieži vien ir iespēja nokļūt kāda aģenta paspārnē, kurš ir ieinteresēts viņa attīstībā. Tad nu vecākiem jālemj, vai piekrist aģenta piedāvājumam.

Latvijas basketbola izlases kapteiņa Jāņa Blūma 14 gadus vecais dēls trenējas vienā no galvaspilsētas sporta skolām. Blūms uzskata, ka Latvijas basketbola sistēma var sagatavot bērnu profesionāla sportista karjerai.