Raidījuma skanēšanas laikā varat sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.
Šodien ir liela diena, plīvo domas, sirdis, karogi. Raidījumā esam nolēmuši parunāt par brīvību. Brīvība ir atbildība, pienākums, drosme un bailes vienlaikus. Katras valsts brīvība sākas cilvēkā... Kā nonākt pie tās, kā sajust sevi un kā ir „būt brīvam” katram un visiem kopā, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas brīvi cilvēki: filozofs un publicists Ilmārs Latkovskis un filozofs un reliģiju pētnieks Valdis Svirskis.
"Mēs cenšamies būt brīvi, bet saskatām tās važiņas, važas, kā kuram, kas mums neļauj būt absolūti brīviem. Kurš nesaskata, tam varbūt ir vēl lielākas," uzskata Ilmārs Latkovskis.
"Ar brīvību ir tāpat kā ar mīlestību, tur ir daudz nokrāsu.
Mīlēt sievieti vai bērnus, vai valsti ir atšķirīgas lietas. Tāpat varētu būt ar brīvību. Ja valsts gadadienā runājam, tur ir sinonīms neatkarība. Manuprāt, mēs neaizdomājamies, kas šajā vārdā ir ielikts. Ne - atkarība. Brīvība ir kaut kādā ziņā arī, ka esi brīvs no atkarībām. Visdažādākajām, tas nav tikai alkohols, cigaretes un narkotikas. Cik daudz vari būt brīvs no dažādām savām ego kaislībām, bailēm."
"Brīvība iegūst savu patieso vērtību garīgajā aspektā tikai līdz ar viedumu, atzīst Valdis Svirskis.
"Agrāk man vārds brīvība, būt brīvam man saistījās, ka esmu savā vaļa, varu darīt, kas ienāk prātā. Ar gadiem nāk atskārsme, ka tie ir maldi. Būt par savvaļas būtni nenozīmē būt par brīvu būtni. Cilvēks, kurš varbūt ir ieslodzījumā, var justies brīvs, bet cilvēks, kurš viņu sargā, var to nemaz nenojaust. Brīvība ir noteikta veida pieredze, kurā mēs augam," vērtē Valdis Svirskis. "Faktiski mūsu personības pakāpe dzīvē, mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem arī ir zināmā mērā mūsu brīvības pakāpe."
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (3)
Par Skalbes Kaķīti - vai tad ir normāli, ka mēs savus bērnus nogrūžam liktenim , lai tas izmāca? Kur vecāku, skolas, sabiedrības pienākums mācīt, audzināt bērnus? Tad piedzemdējam un palaižam dzīvē? Tiešām?
Kā tas nākas, ka kārtējie supergudrie mācītāji sludina pakļaušanās patiesības, bet mēs Latvijas valsts un Latvijas sabiedrība kā esam pēdējā vietā Eiropā un arvien biežāk -arī pasaulē, tā esam?
Varbūt žurnālisti var uzaicināt uz interviju tādus gudros , kuri spēj virzīt rosināt sabiedrības kritisko domāšanu, to no Debesīm doto padomu - Dievs dod man prātu saprast, ko es spēju ietekmēt un ko nē un tad darīt, ietekmēt, nevis ierauties tik ērtajā introvertumā. Tas ir tik izcili - es esmu labs, es nevienu sliktu vārdu nesaku, sliktu domu nedomāju. Bet kur tad tā labā dzīve mums no šīs mācības?
Ja mēs maksājam nodokļus, tad klusi pieņemam to kā politiķi un ierēdņi tos tērē, tai skaitā, lūk, šādi zombējot cilvēkus - latvieti - tavs
liktens klusēt un ciest?
Kad es biju maza meitene, okupantu tv katru vakaru rādīja demonstrācijas, kā Rietumu pasaulē labie strādnieki cīnās pret sliktajiem kapitālistiem. Un tikko bija iespēja mēs aizskrējām pie tiem sliktajiem kapitālistiem, tikai brīnums - kaut kā tie labumi paši no sevis no gaisa nebirst.
Naukšēnos 30 gadus pēc Neatkarības atjaunošanas mēs turam bērnus karcerī un pusbadā. Un klusējam. Nu ko tad gānīsimies un trakosim, labāk, lai ir kā ir un lai katrs dzīvo kā grib....
Nav liegts nevienam stulbam būt.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X