Raidījuma skanēšanas laikā varat sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Turpinot pirms nedēļas iesākto ierakstu ciklu par to, kas notiek Latvijas veselības aprūpē, šodien sižets par onkoloģiju. Kādas iespējas mūsu valstī šiem pacientiem saņemt kvalitatīvu un laicīgu mediķu palīdzību.

Pirms tapa šīs raidījums, klausītāji zvanīja, lai dalītos pieredzē, nonākot “viens pret vienu” ar šo slimību un valsti - ārstiem, ierēdņiem, politiķiem. Ieskatam daži ieraksti, bet zvanītāju bija daudz. Tajos der ieklausīties, jo neviens nekad mēs nevaram zināt, kas ar mums pašiem notiks rīt. Mēģinām rast atbildes uz jautājumiem, ko darīt, lai šīs slimības pacientam nevajadzētu vienlaicīgi cīnīties divās frontēs - pret slimību un sistēmu, kas diemžēl pagaidām tā notiek, jo onkoloģija nav veselības aprūpē prioritāte, tātad arī nauda šai jomai netiek iedalīta tik, cik minimāli būtu nepieciešams.

Galvenās problēmas, par kurām vēsta zvanītāji, par vēlu tiek atklāts vēzis, galvenokārt ģimenes ārstu iespējamās nevērības vai nevaļas dēļ, savukārt garo rindu dēļ nav iespējams saņemt tūlītēju ārstēšanu, sistēma haotiska, nav iezīmēts pacienta tālākais ceļš un nav profesionāla ārsta, kam uzticēties, pietrūkst informācijas, kā rīkoties, cilvēki ir izmisuši un jūtas pamesti.

Oficiālā statistika patiešām ir dramatiska. Nebūs par skaļu teikts - Latvijai uzbrūk vēzis, mūsu līdzcilvēkiem, radiniekiem, ģimenēm, mums pašiem. Pat nepamanot varam attapties šīs sērgas nāves ēnā. Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina – ik gadu par dažiem desmitiem pieaug vēža skarto skaits. 2000. gadā tie bija gandrīz 9 tūkstoši cilvēku, 2013. gadā - jau vairāk nekā 11 tūkstoši, turklāt saslimst arvien jaunāki cilvēki. Rēķinot uz 100 tūkstoš iedzīvotājiem, visaugstākā saslimstība Rucavas novadā, viszemākā – Jaunpils. Šos datus var atrast Slimību profilakses un kontroles centra mājas lapā.

Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs mierina, ka Latvija saslimstības pieauguma tempu ziņā “nelec” ārā no Eiropas kopbildes, cita lieta, ka bēdīgāk mēs izskatāmies no konkrētu pacientu pozīcijām raugoties. Pacientiem jāgaida garās rindās. Šajā ziņā ļoti līdzētu dienas stacionāri. Viņš arī norāda, ka pietrūkst apmācītu paliatīvās aprūpes speciālistu.

Arī onkoloģijā, līdzīgi kā citās slimībās, valstī pastāv kvotas, tiek kvotētas arī paliatīvās aprūpes gultas vietas. Tās Latvijā ir 115, vajadzētu uz pusi vairāk, tā iesaka Pasaules veselības organizācija. Tas nozīmē, ka arī uz šīm vietām jāstāv rindā vai, kā teica kādas pacientes radiniece, viņi maksājuši un dabūjuši. Kas attiecas uz zālēm Sosāra kungs stāsta, ka mums to pietiek, ir visjaunākās un efektīvākās, lai gan pacienti apgalvo, lai saņemtu mērķētu ķīmijterapiju, kas nebojā citus orgānus, jāmaksā summas, kas rēķināmas tūkstošos. Paliatīvās aprūpes nodaļas ir arī reģionu slimnīcās, tajā skaitā arī Liepājā, Ventspilī, Mazsalacā, Limbažos, Valmierā, Līvānos, Rēzeknē un Daugavpilī, taču nevajag tūlīt likties nāves gultā, jārada pacientiem iespēja saņemt profesionāla onkologa palīdzību ambulatori, tuvu dzīvesvietai. Tas nav iespējams.

To, ka onkoloģijas pacienti mūsu veselības aprūpes sistēmā jūtas „kā no laivas izmesti”, atzina arī onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības „Dzīvības koks” valdes priekšsēdētāja Gunita Berķe. Viņas vadītajai organizācijai ir atbalsta grupas Latvijas reģionos, un viņi cenšas sabiedriskā kārtā pildīt arī valsts funkciju - veikt šo pacientu psiholoģisko rehabilitāciju, kas atšķirībā no citām Eiropas valstīm, pie mums nav valsts apmaksāts pakalpojums.

Iepriekšējā raidījumā par trūcīgo iespējām tikt uzklausītiem un aprūpētiem secinājām, ka ģimenes ārsti ir vislabāk atalgotie ārsti Latvijā, īpaši tie, kuru aprūpē ir vairāki tūkstoši pacientu un kam ir vairākas prakses vietas. Tādēļ šķiet, visnotaļ pareizi bija ministres Circenes centieni prasīt no viņiem lielāku atbildību par katru pacientu, par ko arī, iespējams, viņa tika pamazām „noknābāta”. Tā uzskata aptaujātie onkologi. Jautājums gan, vai var prasīt lielāku uzmanību un atbildību no pārguruša ģimenes ārsta, kura aprūpē ir vairāki tūkstoši pacientu? Nacionālā veselības dienesta vadītājs Māris Taube iepriekš Krustpunktiem kā pozitīvu piemēru minēja ģimenes ārstu, kura praksē ir pat septiņi tūkstoši pacientu. Savukārt Vilnis Sosārs atzina, viņa paziņas Austrālijas ģimenes ārsti brīnoties, kā var apkalpot pat virs tūkstoša pacientu, pie šāda pacientu daudzuma ģimenes ārsts varot paspēt tikai papīrus sarakstīt.

Klausītāju zvanos izskanēja arī izmisušu pacientu jautājumi, kurus faktiski viņiem būtu jāuzdod ārstam. Vilnis Sosārs norāda, ka ļoti svarīga ir sabiedrības izglītošana, lai nebūtu tādas situācijas, ka sievietei konstatē dzemdes kakla vēzi un uz jautājumu, kad viņa bijusi pie ginekologa, viņa atbild - pirms 20 gadiem. Savukārt Dace Baltiņa bilst, ja cilvēkiem ir kādas sūdzības par veselību, noteikti vajag vērsties pie ārsta, nevajag domāt, gan jau pāries.

Ja nākamais veselības ministrs nāks no onkologu vidus, šīs nozares pacienti nepaliks cīņā par savu veselību vieni. Ir cerības, ka viss, par ko runājām, tiks īstenots dzīvē.