"Tā ir mūsdienu 21. gadsimta Heda” – par jaunāko iestudējumu un tās varoni Hedu Gableri Liepājas teātrī saka režisore Laura Groza-Ķibere. Par izrādes galveno akcentu viņa izvēlējusies mūsdienu cilvēka izjūtas, kas rodas no sabiedrības atsaluma, no neīstām attiecībām sev apkārt, nevis rādot Hedu kā dzīves izlutinātu, kaprīzu būtni. Galveno Hedas lomu režisore uzticējusi aktrisei Anetei Berķei. Pirmizrāde notika 7.oktobrī. Nupat nospēlēta trešā ”Heda Gablere” izrāde.

Kārļa Auzāna mūzika vijas cauri visai izrādei ar dramatiskāku vai klusinātu noskaņu. Ģenerāļa meita Heda – jauna, enerģiska, vitāla, romantiska un kaislīga, reizēm arī neizprotama, atturīgi vēsa un pat nežēlīga ir Henrika Ibsena lugas "Heda Gablere" centrs un sirds. Henriks Ibsens šo lugu sarakstīja 1890. gadā un tā  ir viena no viņa vēlīnajām lugām. Laura Groza-Ķibere iestudēšanai izvēlējusies angļu dramaturga Patrika Mārbera skatuves versiju, nosaucot to - stāsts par ilgām.

„Ibsens lugu rakstīja pirms gandrīz pirms 130. gadiem, viņam piemīt mūsdienām neraksturīgs pļāpīgums. Mēģina izteikties daudz biezāk par to pašu lietu, nekā mūsdienu cilvēks spēj uztvert. Mārbers lakonizējis tekstu, nav neko noņēmis nost, valodu padarījis mūsdienīgāku. Komunikāciju lakonizējis līdz minimālismam, kas ietver nesarunāšanos, kas raksturīga daudzās ģimenēs mūsdienās,” Laura Groza-Ķibere skaidro, kāpēc iestudēšanai izvēlējusies šo versiju.

„Tas ir Ibsens un līdztekus 21. gadsimta Heda, kādu es viņu redzu un saprotu. Es arī esmu tajā pašā vecumā, kā Heda Gablere.

Viņa sirgst no komunikācijas trūkuma, no sabiedrības atsaluma, no neattiecībām ģimenē un neesot nevienām veselīgām attiecībām apkārt, viņa sirgst ar izkāpinātu neirotisku saslimšanu, kas ir uz nervu sabrukuma robežas. Tas ir ļoti mūsdienīgi. Sievietes un arī  vīrieši šķietami veiksmīgi savā privātajā dzīvē, karjerā, daudzi saskaras ar nervu problēmā, ar krīzēm, pārejas vecuma krīzēm.

Zinu, ka daudzi cilvēki, kas jauni ieņem atbildīgus amatus, to ritumu nespēj savienot ar savu ķermeni un ķermenis it kā sāk protestēt. Stāsts ir par to, ka Ķermenis sāk protestēt pret nepareizību, kas ir apkārt, tas nav sociālais nosodījums, vai Hedas attaisnojums. Tā ir realitāte, kādā es varu vispār attaisnot šīs varones rīcību tādu, kādu Ibsens to ir radījis. Es viņu kā dzīves pārēdušos un izlaistu būtni neredzēju. Tieši pretēji redzēju, kā sievieti, kurai kaut kas pietrūkst un kas meklē šo iztrūkstošo elementu. Viņai ir grūti savākt vidi ap sevi, nerunājot par sevi pašu,” analizē Laura Groza-Ķibere.

Galveno Hedas lomu režisore uzticējusi aktrisei Anetei Berķei, kura ar visu ķermeni metusies iekšā savas varones dzīvē.

„Tas bija dziļas analīzes process, ļoti kvalitatīvs” par savas varones būtības meklējumiem bilst Anete Berķe. „Ietekmējoties no režisores, stāstījām daudz savu pieredzi, vai dzirdētu pieredzi. Tas palīdzēja.

Atradām stāstu par dzīviem cilvēkiem, nevis mistiskas Ibsena uzburtas būtnes. Mūsdienu normāla cilvēka problēmas atradām – tu netiec ar sevi galā, tu nezini, ko darīt ar savu dzīvi, tu neesi apmierināts ar savām izvēlēm. Notiek tāds sabiezējums, kas beigās var robežoties ar šizofrēniskām un pašnāvnieciskām tieksmēm.”

„Svarīgākais liekas uzsvērt jautājumu, ka cilvēks ir konstantā meklējumā. Viņš nevar atrast trūkstošo puzles gabaliņu. Un tas var padarīt viņu traku. Ļoti labi saprotu šo sajūtu. To arī vēlējos Anetei nodot, ja viņai izdevies attēlot manu iekšējo saucējas balsi, esmu ar to apmierināta,” atzīst Laura Groza-Ķibere.

Mīlestība šajā iestudējumā ir iluzora. Hedas vīrieši izrādē ir viņas vīrs Jorgens Tesmans, tiesnesis Braks un rakstnieks Eilerts Lavborgs, aktieru Egona Dombrovska, Leona Leščinska un Mārtiņa Kalitas atveidoti

„Tesmans viņu akli mīl, bet nedabūt pretmīlestība. Nav īstais dzīves pavadonis, ko aprecējusi. Viņai likās, ka varētu būt pāris, bet dzīve pierādīja, ka viņa to vīrieti nezina. Vīrietis to sievieti mīl un arī nezina, kāda viņa ir. Varēja būt pāris, bet viens otru nezina,” uzskata Egons Dombrovskis.

„Viņi visi ir egoistiski. Visos cilvēkos ir tas - esi stiprs, palīdzi man, tad es spēšu palīdzēt tev un sev. Tas ir gan Tesmanam, gan Lavborgam, arī Brakam, kaut viņš ir spēcīgāks,” vērtē Mārtiņš Kalita.

„Tā gadās dzīvē, ka kaisle „nones jumtu”, nelīdz ne pieredze, ne izglītība. Tādi mēs cilvēki esam. Tāpēc Ibsens jāiestudē pa laikam, viņam viss ir pamatoti, tas ir biezi, interesanti, ļoti smagi,” bilst Leons Leščinskis.

Eilerts Lavborgs uznāk uz skatuves ģērbies kreklā, uz kura angļu valodā rakstīts : mums visiem vajadzētu būt feministiem. Kas tas ir, provokācija vai ironija?

„Neesmu īsti sapratusi, ko nozīmē feminisms tradicionālā nozīmē. Tas ir kaut kas, ar ko spēlējās visi, kam nav slinkums. Es drīzāk par to viegli ironizēju. Tas ir sauklis un šis vīrietis, kas ierodas ar šo saukli, tā ir utopija, kam viņš tic. Kad tās vērtības ir jāpierāda viņš nespēj tās attaisnot,” skaidro Laura Groza-Ķibere. „Es viņu [Hedu] un mīlu, varbūt tas ir mans feminisms šajā gadījumā.

Es viņu attaisnoju, es viņu saprotu un kaut kādā ziņā nevaru ciet, un arī ceļu. Ibsens viņu tik ļoti neattaisno, kā es to cenšos. Tas varbūt rada aizdomas, ka mēģinu kaut kādu feminisma propagandu aizstāvēt. Drīzāk mēģinu izprast viņu 21. gadsimta kontekstā.”

Izrādes komanda ir sastrādājusies jau iepriekš gan lietuviešu kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute, gan komponists Kārlis Auzāns un scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kurš radījis telpu, kurā Heda jūtas kā iesprostota.

Liepājas teātrī šī nav pirmā „Heda Gablere”, 1978. gadā to iestudēja Pēteris Vīksne un Hedas lomu atveidoja Ināra Kalnarāja.