Sākam ciklu "Ārpus pūļa" – piecus stāstus par dažādiem kultūras vēstures periodiem, kuros iezīmējas nošķirtība un izolētība. Atrašanās ārpus sabiedrības ir bijusi gan cilvēku pašu izvēle, gan – par to viņu vietā lēmuši citi, taču, kā atklāsim turpmāk, neatkarīgi no iemesliem, arī nošķirtība var būt radoša un pašizzinoša.

Latvijā šobrīd ir vairāki desmiti klosteru – gan katoļu, gan pareizticīgo, gan luterāņu. Vislielākā klosteru koncentrācija ir Rīgā, tai seko Liepāja, Daugavpils, Rēzekne un arī Gulbenes novads. Klosteris simbolizē nošķirtību, tomēr mūku vai mūķeņu ordeņu darbība ir savstarpēji atšķirīga, un, līdz ar to arī atvērtība vai noslēgtība attiecībā pret sekulāro pasauli.

Klosterniecības un mūku ordeņu vēsturē ielūkojamies kopā ar Romas katoļu baznīcas priesteri un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docentu Andri Priedi.