Šo nedēļu iesākām ar igauņu dzejnieces Kristīnas Ehinas poētikas iepazīšanu, un nedēļu noslēgsim ar lietuviešu dzejnieku Vladu Brazjūnu. Viņš ir viens no tiem Baltijas Asamblejas balvu saņēmušajiem autoriem, kura veikums iekļauts Latvijas Rakstnieku savienības veidotajā tulkojumu sērijā. „Atmiņas pārliešana” – tā nosaukta dzejas izlase, kura no lasītāja pieprasa sevišķu iedziļināšanos, jo teksta dziļākie slāņi, iespējams, neatklāsies ar pirmo lasījuma reizi.

Vlads Brazjūns dzimis 1952. gadā, Viļņas universitātē studējis žurnālistiku un lietuviešu filoloģiju. Strādājis periodisko izdevumu redakcijās, aktīvi rakstījis par kultūrvēstures, ekoloģijas un citām problēmām. Piecpadsmit gadus Vlads nostrādājis žurnāla „Literatūra ir menas”  redakcijā, darbojies krievu valodā iznākošajā žurnālā „Viļņa”. Sākot ar 1983. gadu izdevis deviņas dzejoļu grāmatas. Desmitais dzejoļu krājums „Bezgalīgā pagātne”  2003. gadā  iznācis lietuviešu un franču valodās. Brazjūna dzejai raksturīgs plašs valodas slāņu izmantojums (ieskaitot apvidvārdus), jēdzieniska daudzbalsība, vēsturisku un ģeogrāfisku reāliju iekausējums asociatīvā izteiksmē. 2006. gadā Vlads saņem Latvijas literatūras Gada balvu par Mūža ieguldījumu atdzejā. Tieši saikne ar Latviju ir mūsu sarunas sākuma motīvs.

Sarunā ar dzejnieku un atdzejotāju, izlases „Atmiņas pārliešana” sastādītāju Jāni Elsbergu norādu viņam, ka, manuprāt, Vlada Brazjūna dzejas izteiksme viņu noņem no nepieciešamības pieskaitīt kādai konkrētai autoru paaudzei. Precīzāk – ja es nezinātu, ka lasu viņa dzejoli, tad es droši varētu apgalvot, ka tā autors varētu būt arī manas paaudzes dzejnieks.

Vlada Brazjūna dzejoļus jaunajā izlasē vēl bez Jāņa atdzejojis Knuts Skujenieks, Daiga Lapāne, Indra Brūvere – Daruliene, iekļauti arī Pētera Brūvera atdzejojumi. Savu pienesumu devusi arī jaunā tulkotāja Emija Grigorjeva, kura šobrīd studē Viļņā – sazinājos ar viņu, lai noskaidrotu, kādu iespaidu atstājis Vlada dzejas materiāls.