Būtiski mainās teātra valoda. Janvāra pirmizrādes vērtē Andra Rutkēviča

No oriģināliem formas meklējumiem neatkarīgajos teātros līdz klasiskam iestudējumam visai ģimenei Dailes teātrī – tāda ir janvāra pirmizrāžu  amplitūda. Apspriest janvāra izrāžu piedāvājumu Laima Slava šoreiz aicinājusi teātra kritiķi Andru Rutkēviču. Pēc kritiķes domām, būtiski mainās teātra valoda, īpaši neatkarīgajos teātros, daudz radoši eksperimenti, pat provokācijas.

Lai kā plosās vīruss un gandrīz visi teātri ik pa laikam atceļ izrādes, janvāris brīnumainā kārtā bijis ļoti bagāts ar teātra apmeklējumiem. Pat jāvelk robeža, dejas izrādes šajā kalendārā neiekļaujot. Par tām citreiz.

Sākšu ar izrādi, ko uztvēru kā parādu, kas noteikti jāredz, bet līdz šim nebija sanācis - tā ir Klāva Kristapa Košina izrāde „Konklāvs” – jaunā režisora diplomdarba izrāde, beidzot Kultūras akadēmiju, kas jau saņēmusi gan „Patriarha rudens” galveno balvu, gan "Spēlmaņu nakts" skatuves naglu – par nebijušu atkailinātu patiesības pakāpi, par galvenā varoņa pašatklāsmes ceļu, kurā no izmisuma dzīlēm piedzimst viņa laikabiedriem noderīgas atziņas. Ne tikai laikabiedri, arī Klāva Jelgavas draugi bija skatītāju vidū un ar tiem Klāvs izrādes laikā nepiespiesti sasveicinājās un šo to kopīgu atcerējās.

Izrāde ir krimināls detektīvs, kas balstīts paša režisora, kā jau nojautāt, dokumentālajā stāstā, un tapusi sadarbībā ar „Dirty Deal Teatro”. Mans vērojums, izrādes skatītāji vairums ir Klāva vecuma jaunieši un arī tie, kas varētu būt viņu vecāki.

Janvāra sākumā sadarbībā ar Kauņas Nacionālo teātri te notika pirmizrāde neparastai izrādei  „Frankenšteina komplekss” – tās saturs balstīts  dramaturga Kārļa Krūmiņa dialogā ar Mākslīgo intelektu. Izrādē piedalās divi aktieri no Latvijas un divi no Lietuvas, režisors Valters Sīlis.

Ja par neatkarīgajiem teātriem, tad došos arī uz Ģertrūdes ielas teātri, kur noskatījos izrādi „Vasarnieki”.  Režisors Andrejs Jarovojs iestudējumam izvēlējies interesantu formu - Maksima Gorkija lugas varoņi parādās uz ekrāna – baudot vasaras laisko dzīvi un sarunājoties, taču viņu balss ir četri aktieri uz skatuves, kuri sinhroni ierunā uz ekrāna notiekošās sarunas. Man iespēja uzzināt, kā ritējis darbs pie izrādes no režisora un aktieriem Ievas Aniņas, Sandijas Dovgānes un Mārtiņa Gaiļa.

Dailes teātrī, kur janvārī notika pirmizrāde igauņu klasiķa Oskara Lutsa romāna „Pavasaris” dramatizējumam. Tajā aprakstīti paša rakstnieka skolas gadi ciema baznīcas skolā igauņu nacionālās atmodas laikā – 20.gadsimta sākumā.

Režisors arī no Igaunijas, igauņu teātra režijas meistars – Prīts Pedajass. Kurš sarunā uzsvēra, ka šajā darbā ir nostaļģija pēc tā laika, kad pirmo reizi esam iemīlējušies vai esam bijuši greizsirdīgi, tas, viņaprāt, ir ļoti jūtīgs laiks cilvēka mūžā, un to allaž ir jauki atcerēties.  Kaut kādā aspektā šis ir universāls stāsts. – tā režisors.

Skatoties izrādi, bija jādomā, kam īsti tā adresēta, lai gan rakstīts – izrāde ģimenei. Tā kā šoreiz janvāra izrāžu kalendāru apspriežu kopā ar teātra kritiķi Andru Rutkēviču, interesējos, kādu iespaidu viņai atstāja klasikas darba klasiskais iestudējums „Pavasaris”?

Dailes teātrī pašās janvāra beigās vēl viena pirmizrāde – „Izrāde, kas saiet sviestā” – oriģinālā britu teātra trupas „Mis’chief Theatre” izrāde, kas jau 19 gadus tiek spēlēta Londonas Vestendā,  un pie mums to veidojusi  režisore no šī teātra Eimija Mārčanta. Iestudējumā pasmiešanās par sevi kā par aktieriem, režisoriem un par visiem ar teātra veidošanu saistītajiem procesiem.

Protams, smiekli nenāk par to, kāda situācija teātros vīrusa straujās izplatības dēļ, jo janvārī izrādes ir bijušas atceltas gandrīz visos Latvijas teātros ilgāku vai īsāku laiku. Tādēļ arī šāda pasmiešanās un aizmiršanās no ikdienas rūpēm, ar ko noslēgšu janvāra izrāžu kalendāru, prātoju, ir ļoti veselīga.