Ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka: Kara laikā valodai ir citas funkcijas

Latvijā viesojas ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka. Viņas dzīvi neatgriezeniski ir ietekmējis Krievijas izraisītais karš Ukrainā. Viņa ir no Luhanskas apgabala un tur, Ļuba uzsver, karš ilgst jau desmit gadus. Par dzejnieku un rakstnieku atbildību, runājot par karu, par dzeju un to, ka arī šajā tumšajā laikā ukraiņi spēj saredzēt cerīgu noti, saruna ar dzejnieci. Viņa runā savā dzimtajā – ukraiņu valodā, tulko atdzejotāja un tulkotāja Māra Poļakova.

Sarunā iepazīstam arī viņas zināmāko dzejas krājumu "Абрикоси Донбасу", (Donbasa aprikozes), kas drīzumā iznāks arī latviski. Autore atzīst, ka viņa, protams, priecājas par atdzejojumu katrā jaunā valodā, jo valoda ir dzīve, un tas nozīmē, ka viņas dzejoļi sāk jaunu dzīvi šajā jaunajā valodā.

"Taču īpaši svarīgi ir tas, ka tulkojumi parādās bijušās PSRS valodās. Tādēļ, ka Padomju Savienībā spēkā bija viena optika - impērijas optika. Mēs cits uz citu skatījāmies it kā caur Maskavas brillēm, caur Maskavas lēcu. Un lielā mērā tas joprojām turpinās. Mēs zinām cits par citu to, ko mums ļāva redzēt vai rādīja Maskava. Šī te tiešā savstarpējā lūkošanās citam uz cita kultūru ir veids, kā mums tikt vaļā, atkratīties no šīs impēriskās optikas," uzskata Ļuba Jakimčuka.

"Mēs esam pieredzējuši to, ka impērija atņem balsi un visu rāda tikai caur šo savu optiku. Maskava kā tāda liela lēca, caur kuru mēs esam skatījušies cits uz citu, un tikai tagad beidzot sākam redzēt viens otra seju, dzirdēt viens otra balsi. Taču šis ir tikai sākums, un tam jānotiek un jāturpinās daudz vairāk un daudz lielākā mērogā." 

Ļuba Jakimčuka lasa savu dzeju un stāsta, ka līdz karam Luhanska bija saulaina un tajā bija aprikozes. Tagad tur daudz kas ir nopostīts, bet Ļuba skaidri zina, ka par spīti šiem gadiem okupācijā Luhanskā okupantus necieš un neslēpjoties veikalā pateikt to acīs Krievijas karavīriem.

Ļuba Jakimčuka atgādina, ka karš sākās 2014. gadā un viņas pilsēta ir okupēta kopš tā laika.

"Un kopš 2015. gada manā mājā dzīvo krievu kaujinieks. Tādēļ man ir pilnīgi skaidrs, ka šis karš ir desmito gadu," atzīst Ļuba Jakimčuka. "Svarīgi ir tas, ka

sākumā kara pieredze bija lokāla un skara nedaudzus miljonus ukraiņu. Donbasā dzīvo četri miljoni ukraiņu un par to, kas ir karš un kāds ir karš, zināja tikai viņu tuvinieki un draugi. Tagad to zina visa Ukraina. Nav nevienas ģimenes, kurā nebūtu kāds cilvēks zaudēts, vai kāds cilvēks armijā. Kara pieredze šobrīd ir visiem.

Karš ir mainījis un turpina mainīt sabiedrību, tā sāk sevi no jauna apzināties, un te milzīga nozīme ir kultūrai."

"Dzīvi, kuru mēs tagad dzīvojam Ukrainā, esam sākuši saukt par "jauno normālo dzīvi". Tas nozīmē, ka visas tās dīvainās lietas, kas notiek, tas ka nav elektrības, tā ir tikai 4 - 6 stundas diennaktī, vai tas, ka skan sirēnas, pie tā esam jau pieraduši un mēs zinām, kas ir jādara, kad tas notiek. Vienkārši to darām. Pārējā dzīve, cita dzīve, tā tagad ir kaut kur..." ikdienu raksturo Ļuba Jakimčuka.

"Cilvēki ārzemēs nesaprot, kā pie mums notiek. Viņiem šķiet, ka mēs Ukrainā visu laiku esam bēdīgi, ka viss ir slēgts, nekas nenotiek. Patiesībā ir gandrīz otrādi, darbojas grāmatnīcas, cilvēk daudz pērk grāmatas un lasa grāmatas, darbojas restorāni, Nav iespējams dabūt biļetes uz teātriem. Lai noskatītos iemīļota režisora izrādi, ir stingri jāpiepūlas, lai uz to tiktu. Ir visvisāda liela aktivitāte."

Māra Poļakova piebilst, ka kara gados ir darbu sākušas vairāk nekā 500 izdevniecības. Grāmatu tirāžas ir vienkārši satriecošas.

"Kara laikā valodai ir citas funkcijas. Valoda ir kā robeža šobrīd, arī kā ierocis," vērtē Ļuba Jakimčuka. "Kad karš sākās, karavīri blokposteņos kā pazīšanās zīmi izmantoja vārdu, kurš līdz tam bija zināms tikai filologiem - "paļanicjap", kas apzīmē vienu konkrētu baltmaizes veidu [mēs to varētu saukt par plāceni, skaidro Māra Poļakova]. Karavīri blokposteņos lika izrunāt šo vārdu, krievi to nespēj izrunāt, bet ukraiņi, gan tiek, kas runā ukrainiski, gan tie, kas ir no krievu ģimenēm, to izrunā bez grūtībām. Tā ar vienu vārdu varēja saprast, vai cilvēks ir vai nav krievu diversants."

Svētdien, 7. jūlijā, plkst. 18.00 Savvaļā notiks ukraiņu dzejnieces Ļubas Jakimčukas, mūziķes Latvītes Cirses un tulkotājas Māras Poļakovas literāri skanisks priekšnesums "Donbasa aprikozes Savvaļā", kuru papildinās mūziķa un dzejnieka Aleksandra Barona uzstāšanās.

Ļuba Jakimčuka un Latvīte Cirse veidos kopīgu literāri skanisku priekšnesumu, sapludinot ukraiņu valodu ar latviešu kokles skaņām. Jakimčukas ievērojamākais dzejas krājums ir "Абрикоси Донбасу", (Donbasa aprikozes). Tas ir tulkots vairākās valodās, tostarp angļu, franču un igauņu. Arī Jakimčukas likteni smagi ietekmējusi Krievijas agresija jau 2014. gadā, kad viņa bija spiesta doties projām no mājām okupētajā Luhanskas apgabalā. Šī pieredze ir klātesoša viņas radošajā darbībā.