Dzejniece Ingmāra Balode savulaik Montas Kromas dzejoļus zinājusi pat no galvas

23.maijā Latvijas Mākslas akadēmijā visas dienas garumā norisinās Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta organizētā zinātniskā konference „Monta Kroma un padomju literatūra”, kas veltīta dzejnieces simtgadei. Aicināts jebkurš interesents, bet, ja esat tālāk no Rīgas, konferences tiešraide skatāma interneta žurnālā „Punctum”. Bet jau tūlīt mūsu šīsnedēļas ciklā „Pilsētā ar Montu Kromu” saruna ar dzejnieci un tulkotāju Ingmāru Balodi, kura savulaik Kromas dzejoļus zinājusi pat no galvas.

“Mani Kromas dzejā ļoti pārsteidz tā sadzīviskā atklātība, tāds dienasgrāmatiskums, kurā vispār nav nekāda doma par kaut kādu redaktoru, vai ka tu sevi kaut kur pieturi, vai iegrožo, bet, piemēram, kaut vai par šo satikto gleznotāju uz ielas un par lietussargu, un par to, ka tā ir tāda sadzīve, kas pēkšņi top par to dzejas telpu,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta Ingmāra Balode.

Dzejnieci un tulkotāju Ingmāru Balodi Montas Kromas dzejā sadzīviskā atklātība. Savulaik viņa Kromas dzejoļus zinājusi no galvas, bet šajā neparastajā dzejas pasaulē viņu ievedusi rakstniece un dzejniece Vizma Belševica.

Tikšanās ar Ingmāru Balodi notiek Kronvalda parkā, un iemesls tam ir viens Montas Kromas dzejolis "Laimi izlūdzas dārzos" no krājuma "Lūpas tu, lūpas es".

“Man arī tas uzreiz Kromā aizrāva, un man šķiet, ka pati pirmā lieta sensenos laikos, kas mani aizkustināja, vēl bez tām lūpām, protams, jo rakstīt par lūpām ir kaut ko tik trausls, tik viegli kļūt banālam, un viņa tā nekļūst,” atzīst Balode. “Bet mani aizkustināja tā vīriešu žakete. Es pilnīgi fiziski sajutu to tēlu, kāds ir uzlicis uz pleciem tādu lielu žaketi un iet pa pilsētu, kas arī ļoti tverama, šī pilsēta. Jā, es arī to mazliet apskaužu, ka viņa spēj tik veikli sapīt iekšējo un ārējo pasauli.”