"Pie augstā loga" – literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis šādu nosaukumu devis monogrāfijai par Jāni Poruku. Viņa interese sākusies, beidzot studijas, taču pa šo laiku daudz kas mainījies, arī pieejami jauni materiāli.

Ne tikai asaru un skumju dzejnieks ir Jānis Poruks, bet modernists, kurš pēc studijām Drēzdenē atgriežas Latvjiā, kuru nodarbina Nīčes idejas, Vakareiropas literatūra, mūzika un glezniecība.

Kultūras rondo saruna ar literatūrzinātnieku Viesturu Vecgrāfi, kura monogrāfija "Pie augstā loga" iznākusi romānu un monogrāfiju sērijā par latviešu literatūras klasiķiem "Es esmu...". Runājam arī par Ingas Žoludes romānu "Vendenes Lotospuķe".

"1981. gada nogalē, kad svinēja P0ruka 110 gadu jubileju, Vilnis Eihvalds ieteica manu diplomdarbu fragmentāri nopublicēt laikrakstā "literatūra un māksla". Var teikt, ka savu literatūrpētnieka karjeru esmu sācis ar Poruku un šeit ir kaut kāds laika nogrieznis vairāk nekā 40 gadu garuma, kurš tagad ir rezultējies monogrāfijā," vērtē Viesturs Vecgrāvis.

"Poruks vienmēr ir bijis viens no autoriem, par kuru esmu gribējis rakstīt," atzīst Viesturs Vecgrāvis. Viņam nav bijis šaubu, par ko rakstīs, kad aicināts piedalīties sēriijas "Es esmu..." veidošanā.

Viesturs Vecgrāvis: Savā grāmatā lielākoties esmu palicis es tādā tradicionāla pētījuma rakursā viena iemesla dēļ. Es negribēju šo grāmatu veidot pārāk zinātnisku, drīzāk gan tādu populārzinātnisku, un negribēju arīdzan akcentēt, ka es izmantoju kādu atsevišķu metodi. Faktiski mana pieeja Porukam ir tīri psiholoģiska, cenšoties parādīt, ka Poruks kā personība ir daudzdabīgs, daudzveidis, ka nekādā gadījumā nedrīkst viņu interpretēt tā, ka daudzi ir interpretējuši, par sapņu un asaru dzejnieku vai sirdsšķīsto ļaužu un Cibiņa cildinātāju.

Poruka devums mūsu rakstniecībā ir krietni vien plašāks, un tieši tāpēc es vēlējos parādīt gan Poruka novitātes tādā estētikas rakursā, runājot par traģisko pasaules izjūtu Poruka darbos. Tiecos parādīt Poruku kā mainīgu personību, kurš piedzīvoja savus optimisma uzplūdus un pretstatā tam nereti nonāca arī dziļā pesimismā, zākājoties pat par sava laika cilvēka aprobežotību, nosaukdams reāli esošo pasauli pat par slimo pasauli.

Nu, protams, man likās, ka noteikti ir jāuzsver tas, ko 1953. gadā tādā īsā astoņu lappušu garā apcere par Jāni Poruku bija minējis kultūrvēsturnieks un literatūrvēsturnieks Andrejs Johansons. Proti, Poruks ir tāds savāds vēstnesis no Platona ideju pasaules.

(..) Poruks ir ideju rakstnieks, un, ja šo niansi vai šo īpatnību ignorē, tad, protams, Poruks ir jāinterpretē tajā tradicionālajā reālismā un romantismā vai nu sintēzes, vai mijiedarbes rakursā. Bet man likās, ka tas nav īpaši auglīgi. Ka Poruks jāuzskata kā moderns rakstnieks, kurš ir an gandrīz nesaprotamā, neticamā kārtā ievērojis tās jaunā laikmeta parādības un cilvēciskās izpausmes, ko mūsdienās saucam par moderno cilvēku atsvešinātības izjūtām, par cilvēka vientulības izjūtām. Par cilvēka kā tādu garīgu svaidīšanos starp dažādām vērtībām un dažādām orientācijām. Nu, citiem vārdiem,

es gribēju parādīt Poruku kā vienu no mūsu modernā laikmetā, varbūt tas skanēs tā saasināti, galvenajiem rakstniekiem un, ja tīri tā hronoloģiski mēs ņemam, tad mūsu pirmo modernistu.