Jaunie vārdi: dzeju lasa un par sevi stāsta Lāsma Olte

"Man dzīvē nekas tik viegli nav nācis kā dzejolīši, un es no tā ļoti mulstu," atzīst Lāsma Olte. Viņa vispirms apguvusi prozas rakstīšanu, bet kādā Prozas dienu pasākumā dzirdējusi dzejnieku rakstīto prozu, kas mudinājis pašu izteikties dzejā.

Cikls „Jaunie vārdi” iepazīstina ar šībrīža jaunajiem dzejniekiem, kuri piedalās ikgadējās Dzejas dienās un ir pilntiesīgi piepulcējušies saviem vecākajiem kolēģiem. Šodien savu dzeju lasa un par sevi stāsta Lāsma Olte.

"Man likās, ka tur nekā lieka nav un viss ir precīzs. Man radās sajūta, ka man jāiet noskaidrot, kā to var dabūt gatavu.

Ronalds Briedis ir teicis, ka dzeju raksta ar nerviem. Man var būt ir tādi, kas reaģē uz īsāku formu. Droši vien ātrāk var tikt tajā laukumiņā, kas ir starp rindiņām.

Un ātrāk tur notiek tādi kā knikšķi smadzenēs vai uztverē, un, ja tie knikšķi notiek, tad tas dzejolītis dzīvo," atklāj Lāsma Olte.

"Līdz tiem knikšķiem prozā ir drusku ilgāk jāpastrādā un iespējams, esmu nepacietīgāka par to, kas ir nepieciešams prozaiķiem. Sākumā es nodomāju, ka dzejolis ir tā, kā daudz glītāk uzrakstīts plāns prozas darbam. Principā kaut kas tur tamlīdzīgs ir," turpina Olte.

Olte min, ka dzejas rakstīšana viņai ir kā fizioloģiska rotaļa.

"Ja es eju dzejas kursos un oficiāli skaitos, ka rakstu dzejoli, tad ir tā sajūta, ka rotaļa. Godīgi sakot, man dzīvē nekas tik viegli nav nācis kā dzejolīši, un es no tā ļoti mulstu.

Nesaprotu, kas tas ir, un vispār, kas mūsdienās ir dzejolis. Līdz ar to tad ir tas gan tiešā nozīmē, gan citās, par to, ka man grūti, bet es cenšos ticēt, ka rakstu dzeju," norāda Olte.