Maijs ir Latvijas kino klasiķa režisora Rolanda Kalniņa 95. jubilejas mēnesis. Top grāmata par Meistaru. Rīt, 15. maijā, izstādes “Divi kungi – Kalniņš un Ceplis” atklāšana un atjaunotās filmas „Ceplis” pirmizrāde. Ar Rolandu Kalniņu tikās Ruta Rikše. Bet Kultūras Rondo studijā diskutē grāmatas par Rolandu Kalniņu redaktore, kino žurnāliste Kristīne Matīsa, Nacionālā kino centra direktore, viena no grāmatas autorēm – Dita Rietuma un Rīgas Kino muzeja vadītāja, izstāžu kuratore, arī viena no grāmatas autorēm Zane Balčus.

“Ir sajūta, ka Rolands Kalniņš ir pēdējais džentlmenis, aizejošā laikmeta pārstāvis. Viņa komanda - scenārists Viktors Lorencs, operators Māris Rudzītis - tādi ideālu cilvēki bija, tādu paliek arvien mazāk. Rolands Kalniņš ir tik īpašs, uz tu runāt neiespējami,” tā Rolandu Kalniņu raksturo Kristīne Matīsa.

“Mani vienmēr fascinējusi Rolanda Kalniņa personība, viņš joprojām ir laba kino cienītājs. Viņš regulāri apmeklē visu vērtīgo kino repertuārā esošo filmu skates, pirmizrādes. Priecājas par jaunākiem autorkino darbiem, piemēram, ir sajūsma par Fransuā Ozona filmu “Francis”. Apbrīnojami, ka 95 gadu vecumā Rolands Kalniņš ir saglabājis absolūtu gara mundrumu, perfektu kino gaumi un zinātkāri par visu, kas notiek pasaulē un pasaules kino. Tā ir unikāla parādība latviešu kino vidē, jo vienmēr esam bijuši orientēti uz sevi, ne pasaules konteksta apzināšanu,” vērtē Dita Rietuma. “Minot pasaules kontekstu, jāakcentē, kāpēc man interesē un fascinē Kalniņa 60. gados un 70. gadu sākumā tapušās filmas. Visām bijis samērā sarežģīts un traģisks liktenis. Visas šīs filmas ieguļ perfekti tā laika pasaules avangardiskākajās kino tendencēs un sasaucas ar tā laika modernisma tendencēm – ar franču jauno vilni, čehu jauno vilni. Visu revolucionāro, kas bija 20. gadsimta 60. gadu mākslā, kas paradoksālā veidā atbalsojās arī Latvijas kino, kas tajā laikā dzīvoja dzelzs priekškara radītā kapsulā. Ir vairāki iemesli, lai apbrīnā un cieņā noliektu galvu šī kunga priekšā. Vareni!”

"Man Rolands Kalniņš ir viens no tiem režisoriem, kurš brīnišķīgi izjūt un savās filmās ļoti specifiski gan vēsturiski detalizēti precīzi, gan laikmetam atbilstoši parāda un stāsta par Rīgu. Daudzās viņa filmās tieši Rīga ir tā pilsēta, kur ieraugām 60. gadu dokumentālās detaļas. Tām nav nozīmes stāsta ziņā, bet interesantas vizuālas detaļas, kas papildina to, kas notiek ar filmas varoņiem. Viņš no šī aspekta pilsētas kino režisors," atzīst Zane Balčus.

Zelta fondā ierakstāmas viņa filmas “Ceplis”, “Es visu atceros, Ričard” jeb “Akmens un šķembas” - filma, kurā latviešu padomju kino pirmo reizi parādās leģionāru tēma un kura pēc uzņemšanas iegūla plauktā tāpat kā “Elpojiet dziļi” jeb “Četri balti krekli", kā arī “Piejūras klimats”, kas tika fiziski iznīcināta. Trīs spēcīgas novatoriskas filmas, kas sastapās ar pretestību.

Kristīne Matīsa uzskata, ja filma “Piejūras klimats” nebūtu iznīcināta, latviešu kino tagad būtu citāds. Tas bija spilgts mēģinājums strādāt nosacītā stilistikā, brīvībā, ironijā. Tas būtu pavēris vārtus uz citu domāšanas līmeni.

“Man dzīve patīk, kaut tā ir pretrunīga un grūta. Man patīk dzīvot. Ja patīk dzīvot, lai sevi uzturētu formā, jāliek darboties arī ķermenim. Nevar ļauties slinkumam un laisties uz dīvāna vai gultā. Cilvēkam jābūt aktīvam. Jā, sāp ceļi vai mugura, nu un tad. Kamēr pats tieku ar sevi galā, esmu apmierināts, kad netikšu, gribētu tūlīt aiziet,” tā 95. jubilejas gadā saka pats Rolands Kalniņš.

“Cenšos neieslīgt mājā, bet doties uz kino, izstādi koncertu, vienkārši pa pilsētu paklejot... Šis tas ir aizmirsies, Rīga ir ļoti skaista, lai pa to pastaigātos. Pārdaugava, Vecmilgrāvis, tur daudz jauku vietiņu, ko gribas vēl paskatīties. Pārdaugavā pa burvīgajām, mazajām ieliņām, kas mani piesaista. Vai Čiekurkalnā pastaigāties.

Mežaparks mani mazāk interesē. Tas ir tāds elitārs rajons un līdz ar to tajā nav tā pievilcība, kur dzīvo cilvēki bez lieliem makiem un sitās pa dzīvi. Tur dzīve, tur ir sava atmosfēra. (..) Mežaparkā nav atmosfēras, nav noslēpuma, pietrūkst garšas. (..) Mani interesē dzīve! Es neesmu no čīkstētājiem, jā, ir grūtības, ir jāpārvar.”

Rolands Kalniņš stāsta, ka pabeidzis darbu pie filmas par Ādolfu Skulti. Ir vēl domas par citiem darbiem, bet jautājums, vai tas būs iespējams, jo tas saistīts ar plašu dokumentu izpēti un meistars paškritiski bilst, vai tam pietiks spēka.