Viņa ir Krodera aktrise, kas tagad jau vairāk nekā divus gadu desmitus ir uz Dailes teātra skatuves un kas šogad „Spēlmaņu naktī” saņēma teātra balvu „Gada aktrise” par Pegijas lomu izrādē „Pielūdzēja nr.1”. Aktrise Indra Briķe - šorīt Kultūras Rondo studijā.

“Runājot par šo lomu, kad ieraugu to kalendārā, man divas trīs dienas pirms ir šķērmi ap sirdi, es zinu, kam ir jāiet cauri un kam ir jāsagatavojas. Nav tā, ka ar prieku gaidu, ka varēšu Pegiju spēlēt. Ir ļoti smagi to izdzīvot. Loma ir ļoti mīļa, bet viena no smagākajām manā dzīvē,” sarunā Kultūras Rondo atzīst Indra Briķe.

“Kad izlasīju lugu, sapratu, ka nezinu, kā ar to tikt galā. Laika bija ļoti maz, mēnesis, mēs tikai divi aktieri, visu laiku jābūt uz skatuves un jārunā. Arī to apgūt. To tēla paņēmienu izprast. Visādi mocījāmies, tad nāca psihoterapeite Gunta Andzāne un izstāstīja, kas tas ir par cilvēku, ka tas nav autora fantāzijas auglis, ka viņai ir jau zināma diagnoze,” skaidro Indra Briķe. “Tas man ļoti palīdzēja. Es nevarēju saprast, kāpēc viņa momentāni mainās. To var meistarīgi izspēlēt, bet man bija svarīgi, ko viņa jūt, ko redz. Visu pamatīgi līdz pēdējām. Kad to uztvēru, tad jau bija vieglāk. Tad vairs to lomu netaisīju, es jau sāku viņai sekot. Indras čaulā mēģināju Pegijai tikt līdzi. Tā ir katru izrādi.”

"Tādas lomas negadās bieži. Tas ir tāds treniņš un pārbaudījums jebkuram aktierim," uzskata Indra Briķe.

“Sākumā gāju pa teātri kā pūķis, visi kolēģi skatījās uz mani ar līdzjūtību, likās, ka varētu visus nosist, nožņaugt, bij tādas mokas, likās, ka sajukšu prātā,” atminas Indra Briķe. “Es sapratu, kam es izeju cauri, katrs aktieris sapņo par tādu lomu. Tam iziet cauri, tas ir tāds aktieriskais, gan dzīves rūdījums. Tur ir bauda, bet ir jācīnās. Tas ir smags darbs, kam gāju cauri. Vēl jau nezināju, vai publika pieņems. Kad jau ģenerālmēģinājumos kolēģi teica, jā, tas aizies, tas deva gandarījumu un spēku.”