7. aprīlī plkst. 18 Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) neformālās izglītības programmā “Vakarskola” aicina uz lasīšanas darbnīcu “Pandēmija un tās metaforas”. Darbnīca kā jau daudzas aktivitātes šobrīd notiks Zoom tiešsaistē.

Lasīšanai izvēlētie teksti ir itāļu filozofs Roberto Espozito darbs “Imunitāte un vardarbība” (“Immunisation and Violence”, 2008) un Sūzenas Sontāgas darbs “AIDS un tā metaforas” (“AIDS and its Metaphors”, 1989)".

"Lasot šos tekstus rodas arvien skaidrāka sapratne par to, ka cilvēce ik pa brīdim saskaras ar šādām un līdzīgām ārkārtas situācijām. Iespējams, ka Covid-19 nav tas briesmīgākais un apokaliptiskākais vīruss, kas skāris," raidījumā Kultūras Rondo vērtē Laiknetīgās mākslas centra pārstāve Ieva Astahovska. "Šie teksti to labi liek saprast un kaut kādā ziņā iziet ārpus tās panikas sajūtas, kas daudziem radās, arī man tajā skaitā, kad šī ārkārtas situācija sākās."

Galvenais ieguvums no abiem tekstiem - tie raisa nepieciešamību analizēt un racionāli domāt par

Covid-19 pandēmija ir radījusi ārkārtas stāvokli, kas izaicina ne vien veselības nozari, bet arī daudzas citas sociālās jomas. Tā līdz nepazīšanai mainījusi ikviena ikdienas dzīvi, kurā ienākušas bailes un frustrācija, apstāšanās, sociālā distancēšanās un pašizolācija, jauni saziņas veidi un uzraudzības metodes, taču arī jauna veida solidaritāte sabiedrībā.

Šis stāvoklis aktualizē arī virkni ētiskus un ontoloģiskus jautājums. Itāļu filozofs Roberto Espozito, analizējot to, kas būtiski raksturo mūsdienas – šodienas iespējas un arī pretrunas –, izceļ imunitātes un imunizācijas kategorijas. Imunitāte pasargā no riskiem, kuriem kāds ir pakļauts, taču vienlaikus tā ir pretstats kopienas kategorijai. Ja kopienu raksturo rūpes par otru, imunitāte atceļ šo nosacījumu, tā pārtrauc sociālās aprites ķēdi. Tādējādi tā ir saistīta gan ar šodienas prasībām un cerībām, gan ar konfliktiem un traumām.

Tomēr rūpes par pašaizsardzību nepieder tikai šodienai; nāvējošu vīrusu izplatība globālā mērogā ir skārusi sabiedrības arī iepriekš. Sūzena Sontāga darbā AIDS un tā metaforas pētījusi, kā slimības, arī pandēmijas, rada jaunas metaforas un mītus – nāvējošu vīrusu izplatīšanās nereti salīdzinātas ar invāziju, ar piesārņojumu, ar nezināma svešinieka uzbrukumu, ar apokaliptisku pasauli. Šādas metaforas ir pesimistisks skatījums uz epidemoloģisko situāciju, kas drīzāk rada paranoju, nevis to skaidro. “Tas, ka pat apokalipse var tikt padarīta par daļu no ikdienas gaidu horizonta, ir nepārspējama vardarbība pret mūsu realitātes izjūtu un cilvēcīgumu. Ir ļoti vēlams, lai konkrētā draudīgā slimība šķistu parasta. Lai pat ar nozīmi vispiepildītākā slimība būtu tikai slimība.”

Tekstus var saņemt, rakstot uz e-pastu: ieva.ast@gmail.com. Lasīšanas darbnīca notiek latviešu vai angļu valodā, atkarībā no tās dalībniekiem.