Nupat klajā nākusi kinorežisores un multimediju mākslinieces Aija Bley ilustrāciju grāmata „8.b klase”. Tā veidota kā 15 gadus vecas meitenes dienasgrāmata, kas vizuāli un arī emocionāli stāsta par skolā pavadīto laiku pagājušā gadsimta 80.gados. Tas ir personisks stāsts par mīlestību, sevis meklējumiem un pieaugšanu. Māksliniece atzīst, ka ilustrāciju grāmata ir pilnīgi jauns izteiksmes veids viņas daiļradē.

Tieši pateicoties studijām ir tapusi šī grāmata, atklāj pazīstamā kinorežisore un fotomāksliniece Aija Bley. Te arī jāpaskaidro, ka viņa pašlaik studē Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, un grāmata ir vistiešākā veidā saistīta ar studijām. Grāmata jeb precīzāk pusaudzes dienasgrāmata, kas atgādina mazliet saules izbalinātu piezīmju kladi, starp lapām pa kādam herbārija ziedam, tad klases kopbilde, kolāžas ar attēliem no 80.gadu žurnāliem un citiem avotiem un daži dienasgrāmatā fiksēti ieraksti.

Lapā, kurā kolāža ar izgriezumiem no modes žurnāliem, šāds ieraksts: “1981.gada 31.jūlijs. „Šodien visā Padomju Savienībā Saules aptumsums. Es skatos caur nokvēpinātu stiklu uz Sauli un man liekas, ka tā nemaz pa īstam tā arī nesatumst. Tomēr cilvēki runā, ka tuvojas pasaules gals. Tam nu gan es neticu! Bet tas jau arī nemaz nebūtu tik slikti, jo tad beigtos manas ciešanas.”

Savukārt kāds cits ieraksts vēsta par klasesbiedra traumu, lecot no kraujas un viņa nāvi.

„Divus mēnešus pēc Arta bērēm nevaru saņemties neko uzrakstīt. Likās, ka nekam nav jēgas. Es pat apsvēru iespēju kā būtu, ja es pati nomirtu. Sēdēju uz palodzes, dzēru šņabi un domāju, ka varētu izkrist pa logu. Taču, ja nu gadījumā es izdzīvotu un paliktu par kropli? To nu gan ne.”

Aija Bley jau iepriekš strādājusi dažādās tehnikās, apvienojot fotogrāfiju, eksperimentālo video un grafiku, bet ilustrācija viņas darbos ir kas jauns. Interesējos par grāmatas vizuālo ietērpu, kā Aijas Bley foto un video mākslinieces pieredze palīdzējusi koncentrēt idejas šādā nelielā izdevumā, izrādās tas nav bijis vienkārši.

Stāstot, kāpēc māksliniece izvēlējusies savas zināšanas un prasmes papildināt Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, viņa norāda, kā vēlējusies paplašināt savu vizuālo valodu, bet nav iedomājusies, ka vajadzēs kā skolniekam sākt zīmēt, bet skolā ir jāpieņem skolas noteikumi. Un tas ir forši jebkurā vecumā, ka ir skolotājs.

Ieraksts dienasgrāmatā. 982.gada 3.februāris:  „Visu dienu skolā baigi gribas ēst. Vēders kurkst tā, ka tas atbalsojas klasē. Starpbrīdī ar Juri skrienam uz ēdnīcu fenderēt ķieģelīti. Vēstures učene iestājas durvīs un maizi mums atņem.”

Un vēl viens dienasgrāmatas ieraksts: 1982.gada 4.jūnijā „Izlaidums. Spēlē grupa „Pērkons” un dzied Ieva Akuratere. Zāle ir tukša. Puiši pie skolas pīpē, bet meitenes klasē krāsojas. Vēlāk diskotēka „Enerģētiķī”.”

Bet kam „ 8b klase” varētu būt interesanta? Primāri droši vien tiem, ka šodien ir ap 50 gadu un kas atminēsies savus pusaudža gadus. Bet arī jauniešiem interesējot grāmata.

Grāmata beidzas ar 8.klases izlaidumu un skolotāju portretu galeriju. Izmantojot citu cilvēku atmiņas, Aija Bley radījusi savu tēlu, turklāt sniedzot bagātīgu laikmeta nospiedumu. Un arī man šis nelielais izdevums atsauc atmiņā daudz pazīstama – gan vizuāli, gan emocionāli.