Līdz 29. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls” skatāmas divas personālizstādes – Vijas Zariņas un Kaspara Zariņa projekts “Paralēli”.

“Izstādē ir pilnīgi jauni darbi, kas tapuši pusotra gada laikā. Atšķirīgi savās izpausmēs,” izstādi “Paralēli” raksturo mākslinieks Kaspars Zariņš.

Tā kā paralēli ir apgādā “Neputns” iznākušas arī grāmatas par abiem māksliniekiem, šajā izstādē attiekušies no domas par retrospekciju.

“Es strādāju ar saplāksni. Darbi 4x4 metri lieli, katrs sver 400 kg. Jaunais man laikmetīgajā mākslā – glezniecības un ciļņa apvienojums. Tematiskā ziņā tās ir manas domas par laikmetu, dzīvi un mūžību, jo visi šie komponenti ir mākslas darba sastāvā, ja tas ir mākslas darbs,” stāsta Kaspars Zariņš.

“Es strādāju klasiskā tehnikā – audekls, eļļa, bet līdzības runājot – uz skaistas, vērtīgas vijoles var spēlēt dažādus darbus, gan senlaicīgus, gan modernus. Esmu uzgleznojusi speciāli šai izstādei 18 jaunas lielformāta ainavas, kurās izteikusi savu mīlestību pret Latviju, pret Latvijas dabu, pret vietu, kurā mēs esam. Tas man ir svarīgi,” atklāj Vija Zariņa.

"Es gribēju uzgleznot tik skaidru, skaistu, nolasāmu un vienkāršu ainavu, kā latviešu tautasdziesmas," bilst Vija Zariņa.

Māksliniece stāsta, ka šo ideju ilgi lolojusi. “Es sapratu, ka šī iespēja izstādīties “Arsenālā”, uzgleznot lielformāta ainavas, meklēt Latvijas ainavas kodu, kas ir tas, ko atpazīstam šūnu līmenī un jūtam, ka tās ir mūsu mājas. Šo sajūtu gribēju uzgleznot, bez profesionālām kvalitātēm, bez dziļuma, bez atmosfēras, bez īpaši izveidotas ainavas kompozicionālā stāsta,” skaidro Vija Zariņa. 

Abiem māksliniekiem, kas ir arī dzīvesbiedri, pirmo reizi vienlaicīgi izstāde bijusi jau 1996. gadā, bet šī ir pirmā izstāde, ko katrs sagatavojis atsevišķās telpās. Nav iespējams tik atšķirīgus darbus radīt vienā telpā.

Izstādes aplūkošana prasa pacietību, uzskata mākslinieki. "Vizuālā mākslā, ja tā ir dziļa un patiesa, nolasās vērojot. Ir lietas, kas nolasās tikai vērojot, atklājas slāni pa slānim,” uzskata Vija Zariņa.

Paši mākslinieki arī iekārtojuši izstādi “Arsenālā”, un tur ir nolikti soliņi, lai varētu apsēsties un vērot. “Darbi meditatīva rakstura, kas prasa iedziļināšanos, es pat saviem darbiem esmu atļāvis maigi pieskarties, lai sajustu finiera klātbūtni un dobuma dziļumu,” bilst Kaspars Zariņš.

Runājot par grāmatām, Kaspars Zariņš min, ka “abas grāmatas ir mūsu radošās darbības apkopojums no 1986. gada līdz šai dienai. Iekļauti arī visi pēdējie darbi, kas arī jaunajā izstādē”.