Biedrības „Ekrāns” paspārnē  klajā nācis jauns pienesums žurnāla „Kino Raksti” bibliotēkai -  kinokritiķa un pētnieka, Latvijas Universitātes profesora Viktora Freiberga pārdomu un vērtējumu krājums „Viktora otrā grāmata”.  Tā galvenais princips: rakstīt par dažādu laiku un pasaules valstu kino no semiotikas skatupunkta, analizējot konkrētus tēlus un simbolus, kuri veido konkrētās filmas centrālo kodolu vai citādi piedalās tās jēdzieniskajā uzbūvē. Sekojot līdzi sabiedrību ietekmējošām pārmaiņām un  pastāvīgiem, teju mūžīgiem simboliem, autors  vienkop savij gan kino klasikas darbus, gan mazāk zināmas filmas, tādējādi apliecinot, ka laba kino pamatā ir labs stāsts.

Savas „Otrās grāmatas” ievadā Viktors Freibergs raksta: „(..) tad, kad esmu izstaigājis atmiņās dažādus laikus, bijis uz dažādām filmām, tad izrādās, ka kabatas man pilnas ar vecām kino biļetēm, kuras žēl mest laukā, jo katrai ir savs stāsts. Bet ko lai ar tām iesāk? Un tad radās doma – tās visas varētu sagrupēt pēc tēmas vai pēc tēliem, kas katrā filmā parādās spilgtāk nekā citi. To es arī nolēmu darīt, un tas pats ir sanācis arī ar šo grāmatu, kas nav nekāda kino enciklopēdija, jo tās pamatā ir personiskas asociācijas.”

Viktora iecere ir rezultējusies 248 filmu pieminējumos, garākos vai īsākos, un grāmatas struktūru veido 31 zīme, kas tiek ilustrēta ar atmiņu gleznām, izjūtām, gaisotni un personiskiem stāstiem. „Teātris un skatuve”, „Pamests nams (Amerikas) nekurienē”, „Ceļš un ceļojums” un citi ekrāna mākslas motīvi lasītājam sniedz impulsu domāt par kino ne tikai kā ideju vēstītāju un izklaidētāju, bet arī kā filozofiskas pieejas stiprinātāju inscinētai un vienlaikus patiesai realitātei.

Lasot grāmatā paustās pārdomas, jādomā par kino un literatūras daudzslāņainajām attiecībām. Proti, literatūru kā ne tikai scenārija notikumu darinātāju, bet arī vispārējo dramaturģijas rāmja iezīmētāju.