LSM ziņās: Kuratore: Svarīga triennāles nianse ir feminisms

13. Baltijas triennāli pirmo reizi pasākuma vēsturē organizē visas trīs Baltijas valstis - Lietuva, Igaunija un Latvija. Laikmetīgās mākslas centrā kim? šobrīd notiek pēdējā no triennāles daļām, noslēdzot izstāžu un performanču ceļojumu, kurš iesākās Viļņā un turpinājās Tallinā. Vairāk nekā 40 mākslinieku no Skandināvijas, ASV, Lielbritānijas, un, protams, Baltijas risināja vienotu tēmu: kā atbrīvoties no tām uzskatu un pieņēmumu shēmām, kuras allaž likušās likumsakarīgas un loģiskas.

„Es nedomāju, ka mēs šeit runājam par kādu konkrētu laikposmu. Ekspozīcijas iekārtojumā ir arī diezgan daudz humora, tā spēlējas ar mākslas un artefakta lomām, aicina tās atkārtoti novērtēt. No kurienes nāk mūsu zināšanas par pagātni un kādā telpā to materializētās formas labāk ievietot? Tāpēc rodas sajūta, ka esam pazaudētā muzejā, kurā ir izstādīti tikpat pazaudēti eksponāti," stāsta Anja Harisone, viena no 13. Baltijas triennāles kuratoru komandas dalībniecēm.

Saruna norit vienā no laikmetīgā mākslas centra kim? zālēm, kurā skatāma mākslinieku Bena Bērgisa un Ksenijas Pedanas izstāde, un skatāmies uz iestiklotu kubu. Tā iekšpusē vērojama arheoloģisko izrakumu parodija, starp antīkiem traukiem samanāmas apputējušas sieviešu kurpes, blakus darbarīku atlūzām – sašķobīta alus kaste. Ar vārdu „parodija” šajā gadījumā nevajadzētu saprast augstprātīgu un izsmejošu - kaut meistarīgu - atdarinājumu. Drīzāk gan šis izstādes elements, gan pārējie eksponāti ir komentārs par kolektīvo atmiņu un tās reprezentāciju materiālā formā.

Baltijas triennāles devīze „Give up The Ghost”/ „Atbrīvoties no rēgiem” sevī ietilpina atteikšanos no identificēšanās – ar sociālo dzimti, rasi, teritoriju vai sabiedrības grupu. Tad arī likumsakarīgs jautājums: kādi vēl varētu būt varianti, kā dzīvot šajā pasaulē, ja izvairāmies lietot identificēšanās birkas, titulus un pieredzes apliecinātājus.

Anja Harisone ir apvienības „Independent Curators International” dalībniece, studējusi mākslas vēsturi Sorbonnas universitātē un angļu literatūru Oksfordā, savukārt Kurto mākslas institūtā Londonā pievērsusies konceptuālisma un globālās vēstures izpētei. Sarunā viņa vienlaikus apstiprina triennāles idejisko pieeju – atteikšanos no jebkādas hierarhiskas vai ideoloģiskas identificēšanās, tai pat laikā atzīstot, ka izstādei ir nepieciešama arī kāda teorētiska bāze, un šādā gadījumā bez identificēšanās neiztikt.